Divus maisus ar mazajiem kartupeļiem atstāju tirgū zem letes, jo dažu rubļu dēļ neatmaksājās nīkt nakti un vēl nākamo dienu. Pēc kartupeļu pārdošanas ar tukšajiem maisiem — labi, ka tuvumā bija tramvaja pietura — braucu uz dzelzceļa staciju, lai ar vilcienu Ļeņingrada-Rīga pēc nakts brauciena sveiks un vesels izkāptu Valmierā. Pēdējā reizē atbraucu ar tik maz naudas, ka māte neticēja un pārmeta, ka esmu naudu pazaudējis vai kāds to nozadzis. No tās reizes kartupeļus vairs neaudzējām, tirgošana bija beigusies. Ar to arī deviņpadsmit gadu vecumā bija beigušās manas kolhoznieka gaitas.
Skolotāja «citi darbi»
No 1960. gada sāku strādāt par skolotāju, mēģināju iestāties universitātes Vēstures fakultātes neklātienes nodaļā. Turpmākās vasaras līdz 1967. gadam pagāja sesijās un palīdzot mātei siena sagādāšanā.
Māte ļoti gribēja pārcelties uz dzīvi pilsētā. Viņa vēlējās uzcelt māju un dzīvot kopā ar mani. Kolhozniekiem pilsētā apbūves gabalus nedeva. Es uz sava vārda 1968. gada februārī saņēmu 600 kvadrātmetrus pilsētas zemes Burkānciemā, Mazajā Loku ielā. Ienācu tukšā laukā, kurā bija daži dārziņi izglītības nodaļas darbiniekiem. 25. maijā tika durta pirmā lāpsta mājas pamatiem, dienu vēlāk ar ekskavatoru izraka pagrabu. Mātei bija nedaudz iekrāta nauda, lai varētu sākt celtniecību.
PIE SAVAS PIRMĀS SKOLAS. Ivars Briedis Veselavā šī gada pavasarī. Foto no personiskā arhīva