
Viņas satikās Valmieras sieviešu ģimnāzijas klasē, kur kopā mācījās 1919. un 1920. gadā, kad skolu beidza. Olga bija atgriezusies no bēgļu gaitām Krievijā, divus gadus vecākā Ernestīne, man šķiet, vienu skolas gadu izlaida, jo saslima ar tīfu. Abas nokļuva vienā klasē un sadraudzējās. Ernestīnes vecākā māsa Anna bija precējusies ar dzejnieku Linardu Laicenu.
No Ernestīnes tantes palikušas manai vecmāmiņai Olgai dāvinātās simboliskās atmiņas par skolas laiku Valmierā: koka lādīte ar inkrustācijām uz vāka — divas jaunas meitenes upes krastā — un antivariātā pirkta austrumnieciska metāla vāze. Kopā ar Ernestīnes tanti vecmāmiņa 60. gados aizbrauca uz Maskavu, apmeklēja vietu, kur Laicena ģimene bija dzīvojusi.
Vecmāmiņa mīlēja un saprata mākslu. Valmieras skolasbiedreņu Emmas un Hermas tēvs Ādams Krēsliņš gribējis meitu Hermīni kopā ar Olgu sūtīt mācīties glezniecību uz kādu pazīstamu skolu Krievijā, apmaksāšot abām mācības. Bet tad Hermīne apprecējusies ar skolotāju Emīlu Melderi, un nodoms nav izdevies.
AGRĀ JAUNĪBĀ. Anna Kārkliņa (pirmajā rindā pirmā no kreisās) ar draugiem ap 1907. gadu. Foto no personiskā arhīva