
Latvija mūs negaidīja. Ar savu atgriešanos arī radiem tikai rūpes sagādājām, īpaši jau tiem, kas ieņēma prestižus amatus. Kādreizējie draugi izlikās nepazīstam. Un bijām jau arī citādi kļuvuši — sejās iezīmējušies sāpju un ciešanu vaibsti, mazie bērni izauguši, pieaugušie — novecojuši.
Fotogrāfijā redzamie jaunieši Latvijā atgriezās bez mātes un brāļa Andreja, jo nepietika līdzekļu, lai visi varētu atbraukt. Ojāra, Līgas un Ritas mamma Ella lūdza paziņas no tā paša pagasta, kuri posās atpakaļceļam, — Elzu un Kārli Ošus — paņemt kā ceļabiedrus izsūtījumā uzaugušos, ārpasaulē nebijušos mazākos bērnus. Abi ar vecāko dēlu Andreju viņi palika Sibīrijā, Kučukovā — strādāt un krāt līdzekļus savam atpakaļceļam. Andrejam tolaik jau bija 24 gadi, viņš strādāja par traktoristu, un cerības atgriezties bija.
AR KREMLI UN BAZNĪCU FONĀ. Izsūtītie latvieši Maskavā, Sarkanajā laukumā. Foto no personiskā arhīva