Pastāsti, lūdzu, par savu bērnību un jaunības laiku!
Es nāku no foršās mazpilsētas Rūjienas – tur arī visa bērnība man ir pagājusi bērnudārzā, arī pirmie skolas gadi. Man ir jauki vecāki, mamma gan diemžēl jau piecus gadus vairs nav ar mums, tēvs ir cienījama vecuma seniors. Kad augu, tēvs strādāja SCO par autoelektriķi, mamma strādāja slimnīcā. Bijām parasta tā laika ģimene, arī paši ar savu mazdārziņu. Es biju mīlēts, atbalstīts un vienmēr saprasts. Esmu vienīgais bērns ģimenē, man nav ne māsu, ne brāļu. Kad es skatījos uz saviem draugiem un kaimiņiem, bija mazliet skaudība, jo lielākoties jau visiem bija brālis vai māsa, bija arī ģimenes ar trim bērniem. Es uzaugu Rīgas ielā 17, vienā no tā sauktajām SCO mājām. Forši, ka pagalmā bija daudz bērnu. Bērnība pagāja kā daudziem padomju laika bērniem – nebēdnīgi. Visādas spēles spēlējām, paši organizējām sacensības, braucām ar riteņiem un strādājām dažādus nedarbus arī. Netālu Liepu ielā tolaik cēla mājas – tad arī pa būvēm staigājām, bija arī savs pagrabiņš. Bērnības atmiņas ir jaukas.
Skolas gaitas uzsāku Rūjienā, bet no 6. klases pārnācu mācīties uz Valmieru, jo toreizējā 11 varoņu-komjauniešu vidusskolā (tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā) dibināja tā saucamo sporta klasi. Jau 5. klasē sāku nodarboties ar riteņbraukšanu pie trenera Jāņa Siliņa – viņš man bija pat kā otra tēva vietā.
EDIJS PĒTERSONS. Ārijas Romanovskas foto