
Dārzs mainībā
Jaunā siltumnīca, rožu angārs, uzcelta pirms diviem gadiem. Liela, Murīsiem toreiz arī nācies ņemt kredītu, toties tagad tas ir stādaudzētavas lepnums: procesi automatizēti, ir elektroniskā novērošanas sistēma, pašu konstruēti bīdāmie galdi. Strādāt kļuvis daudz vieglāk, arī tādēļ, ka aukstajā laikā naktīs vairs nav ik pēc trim stundām jāceļas, lai kurinātu rožu māju.
Vecā siltumnīca, kurā lutina vīteņaugus, šogad piedzīvojusi rekonstrukciju — nu jau trīs reizes pagarināta, smejas Inguss. Pagarināta uz Gaujas pusi, kur sākas aizaugusi pļava — pašvaldības zeme. Varbūt tā ir iespēja kādreiz paplašināties?
No krāšņajām skaistulēm rozēm pašlaik nekas daudz vairs nav atlicis, gandrīz viss izpirkts, siltumnīcā podos lielākoties aug mežvīteņu un vīnogu jaunstādi — mazulīši, kā mīlīgi teic Inese: “Stādiņi izdzīvo trīs gadu posmu: pagājušajā gadā pavairoti ar spraudeņiem un iestādīti, šogad visu laiku tiek galotņoti, lai sakuplo, trešajā gadā aiziet tirdzniecībā. Vīnodziņas tāpat: ziemā sprauž, tad viss iesakņojas, saknes nobriest un otrajā gadā stādi aiziet uz tirdzniecību.”
Murīsu dārzs ne vien pārsteidz ar vērienu, bet arī apbur ar daudzveidību, kas drīzāk ir tikai pašu priekam — kā trejkrāsu ūdensrozes baseinā (kurš, izrādās, mainījis dislokāciju: vienkārši izrakts piemērotākā vietā). Nenoturos nepajautājusi, vai šiem strādīgajiem cilvēkiem ir kādi īpaši mīļi krāšņumaugi. Māmiņa Irēna apgalvo: “Visas puķes ir skaistas, katrai savs skaistums, un par pienenīti pavasarī priecājos tāpat kā par rozēm. Dārzs visu laiku ir mainībā.” Inguss atzīst: “Mēs esam tik dziļi visā tajā iekšā, ka nevaram tā pateikt. Cilvēki jūsmo: kā pie jums te smaržo! Bet mums pašiem liekas, ka tā nemaz nav,par smaržu īpaši nepiedomājam. Bet skaisti jau ir, kad rožu angārs pilnos ziedos, droši vien jau smaržo arī, bet mēs laikam esam pārāk pieraduši.”
MĒS. Valmieriešu Murīsu ģimene — Irēna (sēž), Inese, Inguss un Kārlis. Vecākais dēls Pēteris pašlaik Rīgā. Ārijas Romanovskas foto