Nesen ar patiesu interesi klausījos raidījumu, kurā viena no tēmām bija vācbaltiešu dzimtas pārstāvja barona fon Gersdorfa saistība ar Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa, tātad arī mūsu Dzelzīša, būvi. Viņam piederējuši vairāki īpašumi Valmieras apkārtnē, arī Dauguļu muiža un Lauvaskalns Augstrozē. Raidījumā piedalījās Valmieras muzeja erudītā vēsturniece Liene Rokpelne ar interesantu stāstu par to, kā komandējuma laikā Vācijā, Marburgā, nokļuvusi fon Gersdorfa mazdēla Georga Zolmsa mājās. Sarunā ar Zolmsa kungu noskaidrojies, ka Gersdorfa pēcteči sadarbojas ar mūsu muzeju un tur godā vectēva atmiņas par Valmieru. Ģimenei pieder vairākas Teodora Ūdera gleznas, un 2018. gadā Zolmsa kungs piecas no tām deponējis Valmieras muzejam izstādei «Kur ir Ūders?» Zolmsa kungs ar meitu un mazdēliem izstādi vēlāk arī apmeklējis. Ģimene apmetusies vectēva Augstrozē, tagadējā viesu namā «Lauvaskalni».
Baronam fon Gersdorfam īpašums Augstrozē, vēsturiski Hochrosen, bijis ļoti mīļš —vieta ģimenes un draugu atpūtai, gluži kā sanatorija, dziedinātava ar īpašu enerģētisko auru. Muižas ēkas atradās Lauvaskalna pakājē, pussalā, ko iekļauj Augstrozes Lielezers, mežs un vairāki purvi ar dažādiem retiem augiem. Barons gar ezeru iestādījis ozolus, veidojot parku. Simtgadīgie ozoli izauguši milzīgi, katrs citāds, ar savu unikālo spēku. Tagad te ir Augstrozes dabas liegums.
Augstrozes pusmuiža pirms simt gadiem. Foto no Valmieras muzeja krājuma