Kāda viegla smaida atblāzma vadījusi Vārpas roku, iemūžinot piemiņu par zirgu tramvaju galvaspilsētā (ja Brēmenes muzikanti var stāvēt cits uz cita, kāpēc omnibusu nevarētu pacelt gaisā?), Pēteri Lūci Valmieras teātrī, jāņubērnu pāri pie Rūjienas kultūras nama, — starp citu, pēdējā ir tēlnieka dāvana bērnības pilsētai.
Mākslinieka mājīgajā darbnīcā rudens. Mājasmāte Vivita ielej tēju, aiz loga pavīd meitas Elīnas stāvs uz dārza traktora, pelēkā murrātāja Mika ieritinājusies man klēpī, saimnieks atslābis pēc iepriekšējo dienu spriedzes: izstāde Andris Vārpa. Personīgi Valmieras muzejā ir atklāta. Esam noskatījušies rūjieniešu Līgas Siliņas un Artūra Gruzdiņa filmu par mākslinieka darbiem pilsētvidē; to var redzēt arī personālizstādē, kuras kuratore ir Vārpas jaunākā meita mākslas zinātniece Arta.
Viss nāk no zīmēšanas
— Katrā dzīves posmā man kāds cilvēks devis ceļamaizīti zīmēšanai. Viss nāk no zīmēšanas, tā ir mākslas pamatā. Man agrā bērnībā bija tante, mammas māsa, viņai tas ļoti padevās. Kad atradu viņas zīmējumu kladi ar zaldātu portretiem, es arī pamēģināju un jutu: varu, man iznāk! Pirmajā klasē katrs puika lielās, ko var izdarīt: cits stiprs, cits māk caur zobiem svilpot…
TĒLNIEKS. Mākslinieks Andris Vārpa savā personālizstādē Valmieras muzejā. Ārijas Romanovskas foto