Kāds bija jūsu sākums šeit?
Par direktoru kļuvu 2009. gadā, kad pēc pilsētas domes lēmuma izveidoja tagadējo struktūru. Kad iedziļinājos vakarskolas būtībā, sāku aptvert, cik ļoti īpaša tā ir. Vispirms jau pati darba organizācija, bet svarīgākais — aura, kas tajā. Var teikt, devīze ir: dot iespēju visiem! Sapratu, ka man vajadzīgs laiks, lai pielāgotu sevi, izveidotu šo īpašo attieksmi pret pedagogiem, ikvienu darbinieku. Pirmkārt, skolēns te savā ziņā ir līdzvērtīgs skolotājam — abi ir pieauguši cilvēki. Otrkārt, vakarskolā, sevišķi jau vidusskolas posmā, gandrīz nav trešās puses — vecāku. Audzēkņi ļoti bieži jau paši ir vecāki…Un šajā modelī, divu pieaugušu cilvēku attiecībās, skolotājam ir jāatrod pieeja, lai rastu to galveno rozīnīti — kā motivēt mācīties. Skolēns jau ir spēris pirmo soli: pēc ļoti ilga pārtraukuma — arī tā mēdz būt — atnācis šeit. Dažiem tas ir ļoti sarežģīti, un šī sakara dibināšana tiešām ir sarežģīts process. Spēja atrast individuālo pieeju ir svarīgākais, būtiskākais vakarskolā, jo skolēni ir ar ļoti dažādiem zināšanu līmeņiem.
Teicāt: prieks jau par to vien, ka Valmierā ir šāda skola, šāda iespēja.
Neapšaubāmi. Un ir iespēja arī tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav ieguvuši pat pamatizglītību, mūsu korekcijas klases jau pirms dažiem gadiem bija populāras.