
Te arī ievēroju, ka parkā esošie skudru pūžņi ir iežogoti ar rūpīgi izgatavotām sētiņām. Šajā sakarā gan man ir iebildes, tādēļ par skudru pūžņu iežogošanu atļaušos nedaudz padalīties pieredzē.
Savulaik meža darbiniekiem skudru pūžņu iežogošana mežā bija noteikts kā dabas aizsardzības pasākums. Padomju laikos pat bija plāns, cik skudru pūžņu konkrētajā periodā un teritorijā jāiežogo. Ka skudras ir mežam ļoti noderīgi kukaiņi, to nu laikam gan zina visi. Savukārt skudru galvenais ienaidnieks ir mežacūka. Tā ir visēdājs, tādēļ ziemā labprāt mēdz izārdīt skudru pūzni, apēst visu, kas vien tajā ir ēdams, un pēc tam vēl arī izārdītajā pūznī pārgulēt. Iežogojumi dažus skudru pūžņus no mežacūku izdarībām varbūt pat pasargāja. Tā kā pats esmu piedalījies skudru pūžņu iežogošanā un pēcāk novērojis rezultātu, tad diezgan droši varu teikt, ka skudrām pašām viņu mājas iežogošana ne vienmēr patīk. Bieži bija gadījumi, kad skudras pēc pūžņa iežogošanas to pameta, īpaši, ja žogu novietoja pūznī vai tam cieši klāt.
NETĪKAMA. Pūžņa aizsardzībai domāta sētiņa, ja tā veidota no platiem dēlīšiem un likta pārāk tuvu, skudrām nepatīk. Jāņa Līgata foto