
Tīrā saldūdens slēpšana ir kļuvusi par tā laika vai pašu lielāko noziegumu. Ikviena nesankcionēta piekļuve tik dārgajam ūdenim ir sodāma ar zilu kauna zīmi uz pārkāpēja durvīm un pēcāk arī ar nāvi… Bet kaut kur ziemeļos dzīvo pusaudze Noria, senas tējas meistaru dzimtas atvase. Kad arī viņa kļūst par pilntiesīgu tējas meistari, tēvs viņai uztic senču rūpīgi glabātu noslēpumu – par saldūdens avotu, kas arī izsīkst, bet tomēr vēl plūst kādas klints dziļā alā netālu no tējas namiņa…
Romāns ir par cilvēku godprātību. Par svētu pienākumu atdot pat dzīvību, lai nosargātu, iespējams, pēdējā skaidrā ūdens avota noslēpumu. Bet šis somu rakstnieces nākotnes paredzējums savā būtībā ir smaga apsūdzība mūsu šodienas bezrūpībai, skaudrs atgādinājums, kādu jau pavisam tuvu (varbūt vairs vien 100 gadu distancē) nākotni gatavojam saviem pēcnācējiem.
TO SKAIDRO ŪDENI NEJAUCIET! Vēl neizsīcis avots pie Salacas.