
Ceļojumu gan sāku nevis pie norādes šosejas malā starp Ainažiem un Kuivižiem par taku uz Randu pļavām, bet gar Vēverupītes labo krastu. Tās vidusdaļā ir uzbūvēts tiltiņš, kuram tieši iepretī kā lielisks orientieris tālumā redzams lielais tornis. Diemžēl izrādījās, ka aiz tiltiņa labi pamanāma taka vēl nav iebradāta un man cerētā taisnākā ceļa vietā iznāca ekstrēma laušanās cauri niedrēm, iekļūstot arī ne vienā vien slapjā «dīķītī». Kādā no tiem pat iztraucēju balto zivju gārni, kuram biju piebridis vien rokas stiepiena attālumā. Abi nobijāmies. Gārnis attapās pirmais un cēlās spārnos.
Ticis cauri niedrēm, ienācu daudzziedainā, daudzpuķainā pļavā, kurā iešana nebūt nebija vieglāka: starp biškrēsliņiem, mārsiliem, madarām, vīgriezēm, gundegām, sveķenēm un citiem augiem te ir savijušies tik daudzi vijīgi augi, ka burtiski sasien kājas. Sapratu, ka ir vien jāvirzās uz dēļu taku, arī to, kādēļ tāds koku klājiens te vispār vajadzīgs, jo bez tā maz būtu tādu, kas spētu līdz tornim aizstaigāt.
JŪRMALAI UZTICĪGĀS. Piekrastes augstākās vietas cenšas aizņemt priedes. Ārijas Romanovskas foto