Ozols ir Latvijas dižākais koks, turklāt izsenis ir ieņēmis goda vietu mitoloģijā un tautas tradīcijās ne tikai baltu apdzīvotajā teritorijā, bet arī daudz plašākā reģionā un senākā vēsturē.
Ozola kā augstākās dievības — Pērkona, arī vīrišķā spēka (salīdzinājumā ar sievišķo liepu) simbols caurauž ne tikai latviešu folkloru, bet arī mūsu tautas reliģiskos uzskatus. Ir virkne vēsturisku dokumentu, kas apliecina ozolu īpašo vietu reliģiskajos rituālos līdz pat 19. gadsimtam. Pat pēc 600 gadiem, kopš pie mums ienākusi kristietība, daudzviet ir turpinājusies ozolu pielūgšana, pie tiem arvien likti ziedojumi. Turklāt cieņā turēti ne vien lielie, bet arī it īpaši dobumainie koki, kas uzskatīti par Dievu vai garu mājokļiem.
GADSIMTUS PĀRDZĪVOJUŠAIS. Ir pamats uzskatīt, ka dižozols Atpiļos aug jau krietni ilgāk par 400 gadiem. Ārijas Romanovskas foto