Ieinteresējāmies. Lai par šiem maz cildinātajiem kokiem pastāstītu arī «Liesmas» lasītājiem, pēc Jāņa norādēm braucām tos skatīt.
No Burtnieku – Rencēnu ceļa aiz Eniņiem pa kreisi nogriezāmies uz ceļa, kas ved līdz Silzemnieku kādreizējās zāles miltu fabrikas graustam (Sic transit gloria mundi!). Tālāk bija jābrauc pa labi, lai pēc pārsimt metriem pa kreisi nogrieztos uz ceļa, kas cauri pļavām ved līdz pat Sedai. Tur garām tiltam pāri Buļļupei ceļš turpinājās pa kreisi līdz pat tiltam pāri Sedai, kura tuvumā izliktās zaļās ozollapiņu zīmes jau vēstīja, ka arī te ir daži dižkoki.
AR APLIECINĀJUMU PAR DIŽKOKA STATUSU. Uz jau aprūsējušas plāksnes latviešu un krievu valodā rakstīts «Kangaru dižozols». Tas vien liecina, ka padomju gados šim kokam apkārtmērs bija vismaz 5 metri, ko tajā laikā prasīja noteikumi par dižkokiem. Ārijas Romanovskas foto