Natarens (ST NATAREN) ir 273 kvadrātkilometru plašs ezers apmēram 350 kilometru no Stokholmas, pārdesmit no zviedru motorzāģu galvaspilsētas Huskvarnas. Jau pērn, kad copējām turpat tuvumā, citā ezerā, uzzinājām par šo zandartu ezeru.
Mūsu namiņš šoreiz atkal pasakainā vietā: ezers redzams pār koku galotnēm un atkal ar savu īpašu stāstu. Pirms 200 gadiem celtajā ēkā, kurā visas ērtības paredzētas divos stāvos vismaz 5 cilvēkiem, savulaik dzīvojusi māte ar desmit bērniem. Telpu viņiem noteikti pieticis, jo mansarda stāvā ir divas gana plašas guļamistabas, kurās tikai jāuzmana galva… Griesti abos stāvos patiešām zemi, bet simtgadīgo un joprojām oriģinālo ārdurvju aila domāta cilvēkiem līdz 180 centimetriem, pārējiem ieiešana būs sāpīga. Tik pamatīgs aprīkojums nav bijis nevienā no līdzšinējām mūsu copes braucienu mājvietām: Wi-Fi interneta pieslēgums, TV, virtuve, kurā trūkst vien trauku mazgājamās mašīnas un trauki, trauki… Katram dzērienam — alum, vīnam, kokteiļiem un arī stiprām dzirām — savs glāžu komplekts vismaz sešām personām. Katrā telpā vismaz pāris puķu podu ar mākslīgiem ziediem, dažādi mazi mīļi nieciņi gan uz kumodēm, gan uz kamīna malas, gan pie sienām… Nu, gandrīz Paradīze!
Bet neba mēs — pilnā sastāvā visa pērnā gada komanda — te braukuši sēdēt! Zandartus vajag! Un pēc iespējas lielākus. Saimniece Irēne, kas kopā ar vīru Jorenu dzīvo plašā savrupmājā, kura iepriekšējā dzīvē bijusi psihiatriskā slimnīca (!), simts metru attālumā, stāsta, ka Natarenā vīri vilkuši pat 9 kilogramus smagus zanderus. Mēs būtu pārlaimīgi arī par kādu četrinieku…
NEDĒĻAS STANDARTS. Kā pēcāk uzzinājām, tieši mūsu Natarenā pavadītajā nedēļā esot pūtis nepareizais vējš, kurā lielie zandarti nenākot augšā no slēptuvēm. Toties šādus zandartu pusaudžus, kāds šoreiz patrāpījies Renāram uz gumiju ar džiggalvu, atvilkāmiem no sirds i uz džigošanu, i uz velci.