Tikai pamanīt negribošais tā arī nepamanīs, ka upes labais krasts, kur jau gadsimtiem uzturas pilsētas rāte, allaž ir augstākā godā turēts: vairāk dižu vai mazāk dižu būvju, parku, pastaigas taku un citus pilsētnieciskus labumus saņēmis nekā kreisais. Šogad aprit tieši 100 gadu, kopš Pārgauja un Karlovka tika atdalīta no Kauguru pagasta un pievienota Valmierai (kad pilsēta un Pārgauja svinēs 100 gadu jubileju?), tomēr Gauja cauri visai Valmierai kreisajā krastā līdz pat apvadceļa tiltam saglabā senās lauku vērtības un dabiskumu — priežu mežus, vērus, arī neizejamus brikšņus un nesakoptu krūmu audzes.
Ja jau viss ir dabisks, it kā pat labi, ka tehnikas un ražošanas būvju pilnajai pilsētai izdevies kaut Gaujas vienā krastā ļaut dabai dzīvot un veidoties pēc sava prāta. Tā sakot, ārpus pilsētas attīstības, sakopšanas, apzaļumošanas, pat atzaļumošanas un citiem nopietni dokumentētiem plāniem.
KĀRKLU PLANTĀCIJA VALMIERĀ PIE GAUJAS. Tikai nesakiet, ka te nevar iegūt apkurei derīgu šķeldu!