
Bija tā, ka kolhozu laikos laukirbes pie mums gandrīz izzuda, jo laukus uzara vai no pamales līdz pamalei, neatstājot ne ežiņas, ne grāvmalas, kur laukirbēm ligzdot. Ļoti kaitīga laukirbēm tad bija arī slavinātā lauksaimniecības ķimizācija. Šie putni pārtiek galvenokārt no asniņiem, saknītēm, sēklām, labības graudiem. Tad nu to piesātinājums ar ķimikālijām, it sevišķi sēklu kodināšana, vistiešākā veidā laukirbes noindēja. Daži vēl atceras, ka reiz laukirbes bija medījamas. Taču, populācijai samazinoties, kopš 1987. gada laukirbi aizliegts medīt, iznīcināt to ligzdošanas vietas.
Aizgājušās tūkstošgades nogalē, kad laukos samazinājās saimniekošanas intensitāte, laukirbes gan sāka atgūties, atkal kļuva pamanāmas. Tad vērtēja, ka mūsu valstī mīt līdz 10 tūkstošiem laukirbju. Taču šobrīd ar šiem putniem diemžēl atkal kaut kas vairs neesot labi. Nav dziļāku pētījumu, cik un kā laukirbju skaitu ietekmē tieši mūsdienīgā saimniekošana, taču, kā vērtē LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors ornitologs Ainārs Auniņš, laukirbju skaits atkal samazinās. To rādot novērojumi salīdzinājumā ar gadsimta sākumā sagatavotā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datiem.
BEZ MASKĒŠANĀS TĒRPA. Laukirbes, kuras labi prot slēpties vasarā, biežāk ir pamanāmas sniegā. Foto no Dabasdati.lv