«Baltā cūktrifele ir pieskaitāma pie tā saucamajām pazemes sēnēm, kuras veido augļķermeņus daļēji vai pilnīgi iegremdētus augsnes virskārtā. Šo sēņu virsējā daļa ir redzama virs zemes, tādēļ tās var atrast, nerokot zemi vai neizmantojot dresētus dzīvniekus. Cūktrifeles (tāpat kā lielākā daļa mums labāk pazīstamo ēdamo sēņu — bekas, bērzlapes u.c.) veido mikorizu ar dažādiem lapu un skuju kokiem. Augļķermeņi tām veidojas jūlijā un augustā, nogatavojoties iegūst stipru smaržu, kas ar laiku kļūst nepatīkama. Šī smarža (smaka) pievilina dzīvniekus, kuri, apēdot cūktrifeli, izplata tās sporas. Uzskati, vai cūktrifele ir arī cilvēkiem ēdama, atšķiras. Vidusjūras zemēs tā tiek uzskatīta par nedaudz indīgu, savukārt Ziemeļeiropā tā senāk lietota uzturā vārīta un sautēta. Lai arī sēne ir attāla radiniece dārgajām dienvidu sēnēm — trifelēm, tās vērtība ir nesalīdzināmi zemāka.
Cūktrifele ir līdzīga prāvam kartupelim, tās svars var sasniegt pat puskilogramu, izmērs — no 5 līdz 15 cm, augļķermenis ir ieapaļš, bumbuļveida, gaiši dzeltens, vecumā nobrūnē. Šai sēnei šķērsgriezumā raksturīgs dzīslojums ar gaišākām un tumšākām dzīsliņām, baltām, dzeltenīgām vai pelēcīgām. Latvijā šī sēne pirmo reizi atrasta Rēzeknes apkārtnē 2015. gada augustā. Ir pamats uzskatīt, ka piemērotos biotopos cūktrifeli varētu atrast visā Latvijā. Ziņojumus par šo un arī citām pazemes sēnēm gaidīsim uz e-pastu: [email protected] vai [email protected]
Lai pārliecinātos, ka tiešām pamanīta cūktrifele, tā jānofotografē vesela, tad ar asu nazi jānogriež daļa sēnes un jānofotografē šķērsgriezums. Nogriezto gabaliņu lūdzam izkaltēt — tas varētu būt papildinājums Latvijas Dabas muzeja sēņu kolekcijai!»
SALĪDZINĀJUMAM. Labs sēņu nazis un cūktrifele. Diānas Meieres foto