Kamēr Burtniekā vieni ceļoja laivās, «Ezerupes» īpašnieka Viktora Dammes laipni iekārtotajā brīvdabas lekciju vietā Salacas krastā ģeologs Dainis Ozols citus vadīja ceļojumā gan laika, gan Burtnieka pazemes dziļumos. Tur meklējām atbildi uz jautājumu:
«Kādēļ Burtnieka ezers izveidojies un kāpēc tieši šajā vietā?»
Ceļojuma vadītājs atgādināja, ka šis ezers ir ledus laikmeta produkts. Taču, lai labāk būtu saprotams šajā aukstuma periodā te notiekošais, ielūkojoties kartē, vispirms devāmies apmēram 300 miljonus gadu pagātnē, kad arī zem pašreizējās Latvijas sagūlās ļoti atšķirīgi devona ieži. Ziemeļu daļas pazemē ir irdeni vidus devona ieži — smilšakmeņi, māli, aleirolīti, savukārt dienvidu daļā ir augšējā devona slāņi, kurus veido cieti un ļoti izturīgi dolomīti.
Šie slāņi maz traucēti bija nogulējuši miljoniem gadu, kad no ziemeļiem pāri arī mūsu teritorijai nāca šļūdonis. Tā ledāja lielākā mēle virzījās pa tagadējās Baltijas jūras ieplaku, otra pa Rīgas līča ieplaku. No šīs otras vienu atzarojumu sauc par Ziemeļvidzemes mēli. Tieši tā noteica Burtnieka piedzimšanu. Vietās, kurām pāri virzījās ledāja mēles, notika iežu erozija. To, graužoties iežos, veica gan pats ledājs, gan zem ledāja plūstošie ūdeņi. Tad nu izteikti izpaudās devona iežu dažādība. Arī Burtnieka teritorijā tie bija vieni no irdenākajiem, tādēļ tika izstumti dziļi un vēlāk ar kūstošā ledus ūdeņiem izskaloti. Savukārt Latvijas vidus daļā, kur nopietns šķērslis bija cietais dolomīts, ledājs sajuta pamatīgu bremzēšanos. Tur ledus sastūma un arī no kušanas ūdeņiem veidoja Vidzemes, Alūksnes, arī mazākas augstienes.
LEKCIJA DABĀ. Dainis Ozols stāsta par Burtnieku. Ārijas Romanovskas foto