Gandrīz jau uzdrošinājos apgalvot, ka Burtnieks ar saviem lomiem mani vairs pārsteigt nespēj. Taču šovasar sirmais pierādīja, ka viņa ūdeņu iemītniecēm vēl ir padomā ne viens vien negaidīts piedāvājums arī man.
Tādu izbaudīju, kad jūlija nogalē kopā ar copes biedru Māri velcējām netālu no Rūjas sēra. Mārim jau bija Rūjā ar spiningu noķerta (tur pirmajā metienā) skaista līdaka, bet es vēl biju bez loma. Cerēju revanšēties, noķerot zandartu, tādēļ velcēšanai biju uzlicis tieši zandartiem domātu (uz to šovasar jau pāris zandartēnus dabūju) slaidu, vien apmēram 5 cm garu voblerīti, kas spēlējoties ik pa brītiņam noskrien līdz ezera gultnei un, to nedaudz uzrušinot, zandartu uzmanību piesaista.
…Kampiens bija pamatīgs. Spiningā bija jūtama pretestība, kāda parasti ir lieliem zandartiem, kurus sākotnēji ir pat grūti izkustināt un no dziļuma līdz virsējiem ūdeņiem dabūt. Taču šoreiz jau pēc brīža vēl lielā attālumā no ūdens izmetās pamatīga spura. «Esi breksi aizķēris,» konstatēja Māris. Jutos vīlies, ka velcei galā nav zandarts. Bet arī šī zivs bija ārā jādabū, lai vismaz no voblera āķiem atsvabinātu. (Makšķerēšanas noteikumi turklāt nosaka, ka ar āķi vien aizķertās zivis, ja tās nav mānekli kampušas, ir vaļā laižamas.)
VĒL VIENS DIŽLOMS. Tik lielu breksi līdz šim nebija paveicies noķert. Māra Ribas foto