Atceros ģimenes izbraucienu 10. oktobrī. Ja pareizi būtu sapratusi «runājošās tantes» teikto debess pušu virzienu manā ceļu kartē, tad nebūtu dažus kilometrus aizbraukusi greizi. Un nebūtu pati un bērni redzējuši kādus 30 gulbjus labības laukā. Tobrīd nodomāju, ka zemniekiem ir par ko šķendēties, jo baltie karaliskie un pelēkie jaunuļi tik tiešām izbradā sējumu, taču kad mēs vēl šādu greznu pārlidotāju pulku būtu redzējuši vienuviet?
Pareizi mūsu ceļam bija jāaizved līdz Katvaru ezeram, senajai muižai un savādajai mistiskajai liepu alejai. Turp šobrīd dodas daudzi, jo tieši rudenī, kad lapu rota nokrīt, un ziemā, kad pret debesīm slienas vien izliektie apsūnojušie stumbri, skats ir visiespaidīgākais.
Vēstures avotos meklēju un diemžēl neatradu, kāpēc tieši šādi aleja veidota pirms vairākiem simtiem gadu. Ziņas ir tādas, ka «šī vieta ir brīnišķīga jebkurā gadalaikā un izskatās kā pasaku mežs. Aleja, kuras vecums ir aptuveni 400 gadi, platumā sasniedz piecus metrus un garumā – līdz 40 metriem».
LIEPU ALEJA pie Katvaru muižas. Tā ir skaista un savāda reizē. Kad liepas būs lapas atdevušas, zari zīmēs savādus ēnu mežģīņrakstus. I. Kalniņas foto