Ziemassvētku pamiers, kas tika panākts gandrīz visas Rietumu frontes līnijā starp angļu un vācu karavīriem, ir viens no 1. Pasaules kara neticamākajiem un mītiem apvītākajiem notikumiem.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, Romas pāvests Benedikts XV aicināja karojošo pušu valdības uz mieru: «Ieroči var paklusēt kaut uz šo vienu nakti, kad eņģeļi dzied.» Mēģinājums apturēt asins izliešanu svētku laikā cieta neveiksmi — Benedikts saņēma oficiālu atteikumu. Pret pamieru strikti iestājās britu armijas komandējošais sastāvs. Armijas virsvadība, brīdinot, ka gaidāmie svētki var kaitēt kaujinieciskuma garam, izdeva rīkojumu, kas aizliedza brāļošanos ar ienaidniekiem. Vēlāk viņi ar lielu nosodījumu pieņēma ziņas no frontes līnijas, ka karavīri šīs pavēles ignorējuši. Sekoja arī reāli soda mēri. Turpretī vācu armijas vadība domāja citādi un uzskatīja par noderīgu iepriecināt karavīrus svētkos — cenšoties stiprināt viņu garu, ar ķeizara spēkiem uz fronti tika izsūtīti vezumi ar Ziemassvētku eglītēm un tās rotājumiem.
Jau nedēļu pirms Ziemassvētkiem daļa abu pušu karavīru starp ierakumiem sāka apmainīties ar laipnībām — cits citu mutiski apsveicot un vienojoties kopīgās dziesmās. Atsevišķos gadījumos spriedze tika mazināta līdz tādam līmenim, ka daži jau sāka šķērsot frontes līniju, lai parunātos ar pretiniekiem un nodotu tiem dāvanas. Lielā mērā šādai kustībai apakšā bija arī cieši cilvēcīgs aspekts — frontē bija ļoti liels kritušo skaits, kurus vajadzēja pienācīgi apbedīt. Ziemassvētku vakarā un pašos Ziemassvētkos abas puses, mazākā mērā arī francūži, izgāja neitrālajā joslā, kur, sajaucoties pūlī, apmainījās ar pārtiku un suvenīriem. Abas karojošās puses bija tik draudzīgi noskaņotas, ka vietām neitrālajā zonā tās savā starpā pat spēlēja futbolu.
TĒLNIEKA Endrjū Edvardsa 2012. gadā radītā «Ziemassvētku pamiera» skulptūra nu ceļo pa visu Eiropu, atgādinot eiropiešiem par šo neticamo stāstu vairāk nekā 100 gadu tālā pagātnē.