«Esmu 61 gadu vecs, uz Valmieru atbraucu no Kijevas. Esmu trenējis komandas Ukrainā, Krievijā, Kazahstānā, Lietuvā. Daudz strādājis Krievijas premjerlīgā, tur bijis arī galvenais treneris Permas Amkar komandā. Man ir 39 gadu trenera pieredze. Ir sieva, divas meitas, divi mazdēli, viena mazmeita, diemžēl mans dēls aizgāja viņsaulē 2015. gadā, laikā kad trenēju Lietuvas klubu Kruoja. Mans dēls Nikolajs bija starp simt ātrākajiem 1500 metru skrējējiem pasaulē, es personīgi viņu trenēju.
Pēc savas būtības esmu maksimālists. Es vienmēr komandu un spēlētājus individuāli noskaņoju tikai uzvarēt — citādi kāpēc tad vispār iziet laukumā? Es nekad, futbolistiem ieejot ģērbtuvēs, nesaku, ka šodien spēlēsim kā otrais numurs — no aizsardzības; ja tā darītu, tas nozīmētu, ka es viņiem neticu un domāju, ka viņi ir vājāki par pretiniekiem. Tāpēc es vienmēr saku, ka mēs spēlēsim, lai uzvarētu, — cenšos futbolistos iedvest uzvarētāja garu. Vēlos panākt, lai VALMIERA GLASS VIA ne tikai sāktu uzvarēt, bet lai no tās sāktu arī baidīties. Es lieliski pārzinu Baltijas futbolu, pazīstu arī spēlētājus, neslēpšu, ka varēju Latvijā trenēt jau senāk — pirmajā gadījumā ar Jūrmalu nepaspēju noformēt vīzu, bet šosezon Ventspils variants izčibēja līdz ar jauno īpašnieku atnākšanu.
Mans pēdējais darba pieraksts bija Kruoja klubā, tad pēc dēla nāves radās, paši zināt, kādi apstākļi, un es nevarēju izbraukt. Esmu priecīgs, ka atgriežos profesionālajā futbolā. Pašsaprotami, ka esmu izsalcis pēc futbola, pēc darba, pēc uzvarām. Pielikšu visas manas pūles, lai līdzjutēji, kuri nāks uz spēlēm, saņemtu gandarījumu gan no spēles, gan no rezultāta. Lai kur arī es strādātu, vienmēr rodu saikni ar šo vietu — šobrīd esmu Valmierā, tātad esmu Valmieras iedzīvotājs, neskatoties uz to, ka esmu dzimis Padomju Savienībā un ka esmu Ukrainas pilsonis. Arī mana sieva, kad atbrauks, būs Valmieras iedzīvotāja.
Esmu uzbrūkošā futbola piekritējs, pieturos pie taktikas 4-3-3, kura modificējas atkarībā no tā, pret ko spēlējam un kur spēlējam — mājās vai izbraukumā. Mājas es lieku divus pussargus zem uzbrucējiem, viesos — divus balsta pussargus un vienu zem uzbrucējiem. Man vienalga, kas nāks pretī, vai tā būs Ventspils, RFS vai Metta — mēs aizsargāsimies viņu laukuma pusē.
[Trubačovam ir arī armijas pakāpe — apakšpulkvedis — aut.] Izejot laukumā, pārkāpjot tā līniju — tur es komandēju, bet spēlētāji man pakļaujas, ārpus laukuma esmu viņu vecākais biedrs, tēvs, kādam varbūt arī draugs. Tas ir tikai normāli, arī Mourinju ārpus laukuma draudzējas ar futbolistiem, viņu ģimenēm. Es esmu vienkāršs cilvēks, neskatoties uz manu pakāpi.
Vai nebaidos, ka mani nesapratīs krievu valodas dēļ? Nupat šo jautājumu uzdevu spēlētājiem, tikai trīs no 30 pacēla roku, ka neko krieviski nesaprot. Ir jau arī futbola valoda, kas ir vienota. Neskatoties uz manu vecumu, es visu varu parādīt, un jūs par to pārliecināsities. Tikko atbraucu, es uzreiz teicu, ka sākšu mācīties latviešu valodu — tas ir tikai normāli, tā ir cieņa pret tiem, kas šeit dzīvo.
Mani asistenti komandā būs Gatis Kalniņš, Marks Bogdanovs strādās ar vārtsargiem. Mans līgums ar komandu ir līdz šīs sezonas beigām un automātiski pagarinās arī uz nākamo gadu. [Bet ja nu mēs izkrītam? — aut.] Nē, to es nemaz nepieļauju — mēs paliksim, citādi kāpēc to visu mums tagad sākt?
Runājot par jauno spēlētāju attīstību, man ir sava metodika, kuru esmu gatavojis septiņus gadus. Tā virzīta tieši uz to, lai iemācītu spēlētājiem spēlēt futbolu. Šajos vingrinājumos nav iespējams noslinkot, spēlētājam visu laiku ir jāstrādā, viņš nevar apstāties. Es ļoti mīlu strādāt ar jaunajiem, daudz esmu ar viņiem strādājis dublieru komandās. Pats galvenais, es zinu, kā ar viņiem strādāt. Lūk — kad mēs veiksim treniņos vingrinājumus, pamatsastāva spēlētāji to darīs četras reizes, bet jaunie tikai trīs — viņi ir jauni, ir jāsaudzē viņu organisms. Viņiem tiek dota adekvāta slodze attiecībā pret viņu vecumu. Diemžēl daudzās komandās šī aspekta iztrūkst, un pēc tam jaunie pazūd — it kā ir cerīgs, bet, kad tiek pieaugušo komandā zem lielajām slodzēm, viņa vairs nav.
Esmu redzējis Valmieras spēles ar Ventspili un Liepāju. Mani secinājumi pēc tām: vajag tikai strādāt. Materiāls ir — ir labi futbolisti. Man pirmajā treniņā patika puišu acis, kaut es viņiem apsolīju smagu darbu. Gaidāmajā treniņnometnē Igaunijā veiksim ļoti lielu darba apjomu — viņi mani vienkārši ienīdīs.
Mani visi saka, ka galvenā spēle būs 22. jūnijā ar Mettu, — nē, mums katra spēle būs galvenā, mums katrā tagad ir jāuzvar, mēs nevaram iesakņoties autsaideru lomā. [Par jauniem spēlētājiem — aut.] Man ir savi futbolisti, kuri gribētu strādāt pie manis, — esmu arī gatavs viņus aicināt, bet pagaidām man piedāvā tos, kurus klubs vēlas pieaicināt. Ja mēs redzēsim, ka šo futbolistu līmenis neatbildīs, tad es izsaukšu vienu divus, ne vairāk — esmu par to, lai komandā spēlētu vietējie futbolisti, jo tribīnēs spēli skatās viņu tēvi, mātes, radinieki, draudzenes — viņi jau tik dēļ tā centīsies vairāk, bet atbraukušajam futbolistam šis dopings būs palicis mājās. Mēs, treneri, atbraucam un aizbraucam, bet jums ir jāpaliek komandai, savai vietējai — lūk, tas ir svarīgi. Lai visi pēc tam atcerētos: Trubačovs atbrauca, uztaisīja komandu no vietējiem puikām, un viņi tagad spēlē un ir līderos.»
Šosvētdien komanda dosies nedēļu ilgā treniņnometnē uz Igauniju, kur aizvadīs arī pārbaudes spēli ar FC Elva. Zināms arī, ka strādāt ar kluba dublieriem un jauniešiem piekrituši gan Ērglis, gan Zvejnieks. Pirmā SynotTip Virslīgas spēle jaunā trenera vadībā mūsējiem paredzēta 16. jūnijā Rīgā pret RFS.