Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola – LLU (Jelgava) 79:77 (24:19, 13:12, 20:24, 22:22)
Jelgavnieku pusē bija lielāka basketbola pieredze, laba precizitāte tālmetienos (14/39) ļāva viesiem turēt līdzi mājiniekiem, kuru pusē bija auguma pārsvars cīņā pie groziem, taču arī pamatīga mandrāža, spēlējot savu līdzjutēju priekšā. Kā gan citādi lai skaidro vidzemnieku pavisam bēdīgo precizitāti (17/31 pret viesu 13/17) soda metienos savā treniņu un spēļu zālē? Jau pirmā puslaika viducī uz slimnīcu — trauma — bija spiests doties mājinieku komandas spēka uzbrucējs Reinis Ermansons.
Otrajā puslaikā mača atmosfēra uzkarsa līdz baltkvēlei. Gods un slava mājinieku trenerim Robertam Zeilem, kurš saglabāja aukstasinību pat īsajos — vien 57 sekundes visā mačā — brīžos, kad pēc labi aizvadītām epizodēm viņa audzēkņi pamanījās pazaudēt bumbu uz līdzenas vietas un jelgavnieki tika pāris punktus priekšā. Ne tik savaldīgi bija zemgalieši, kuriem tika divas tehniskās piezīmes ar visām no tā izrietošajām sekām.
Spēles liktenis izšķīrās pēdējā minūtē, kad 22 sekundes pirms pamatlaika beigām viesi izlīdzināja rezultātu — 77:77. Pēdējo uzbrukumu mājinieki vērpa tā, ka beigās gandrīz vai paši sapinās, tomēr atlētiskajam Valmieras basketbola audzēknim Jānim Engeram izdevās no grozapakšas dabūt zelta bumbu cauri tīkliņam! Pēc gaviļu mirkļa tiesneši vēl lika nospēlēt atlikušo 1 sekundi, tomēr Andra Justoviča izmisuma metiens no sava soda laukuma jau vairs bija tikai principa vērts.
KĀ JAU ČEMPIONIEM PIENĀKAS! Vidzemes Augstskolas studentu komanda kopā ar savējiem līksmo: kapteinis, Cēsu basketbola audzēknis Rinalds Mihailovs jau paguvis nogriezt finālmača groza tīkliņu, bet mača galvenais varonis — Valmierā basketbola ābeci apguvušais Jānis Engers — kautrīgi paslēpies aiz komandas biedriem, vien cekuls redzams. Emīla Vanaga foto