Pirms seansa Sporta skolas direktore Līga Dzene, zinot, ka Oskars vairāk mīl darīt nekā runāt, pirmajam vārdu deva Armandam Tripānam.
«Bija sajūta, ka pērnā vasara Latvijas bobslejam būs pilnīgi citādāka nekā tā, par ko medijos runā, un tad kādā brīvdienā Instagramā ieraudzīju Oskara vēstuli par atvadām no sportista karjeras,» ierosmi filmas veidošanai atcerējās Armands. «Tobrīd biju pārsteigts, ka Oskara stāsts – kādēļ, kāda bijusi karjera, kas notika, kāpēc notika – šajos piecos mēnešos vispār netiek stāstīts nevienā portālā vai presē. Mūsu valstī nav daudz olimpisko, pasaules un Eiropas čempionu, pie tam bobslejs ir mūsu tautas kods – mans tētis un vecaistēvs vienmēr ziemās sestdienas un svētdienas pavadīja pie televizora, skatoties, kā brauc Jānis Ķipurs, Zintis Ekmanis, Sandis Prūsis, vēlāk Oskars Melbārdis. Tāpēc man šķita, ka tas nav taisnīgi, ja par Oskaru nav šī stāsta. Šī ir mana visātrāk tapusī filma, tas nav garš veidojums, to varētu saukt par Oskara psihoterapijas kursu, kura klausītāji ir skatītāji, kam viņš izstāsta par sevi pilnīgi visu, un tā ir mana pateicība viņam, ko es viņam esmu jau teicis mūsu ļoti daudzajās tikšanās reizēs, sākot no Soču olimpiskajām spēlēm. Man jau ir pielikta birka: Armands Tripāns – visi bobslejisti raud. Bet es neko tādu nedaru – tas, ka viņi ir lieli ar platiem pleciem un varenu spēku, neizslēdz to, ka viņi ir ārkārtīgi cilvēcīgi. No mūsu savstarpējām sarunām Sočos un Korejas spēlēs, kad kameras jau izslēgtas, varētu sanākt pat otra filma.
OSKARS MELBĀRDIS ar savu pirmo treneri BAIBU KAUFMANI fotosesijā pēc filmas pirmizrādes uz lielā ekrāna. Megijas Stalbergas foto