Veckoku rindu vērtība
Alejas ir viens no aizsargājamo teritoriju veidiem jeb tipiem, tādēļ to labjūtības pārraudzība ir Dabas aizsardzības pārvaldes ziņā. Tas gan notiek sadarbībā ar aleju īpašniekiem. “Pārvaldei nepieder neviena aleja, lielākoties tās ir pašvaldību vai privātpersonu īpašumā. Aizsargājamo teritoriju statuss Latvijā piešķirts pavisam 63 alejām. Nerunājot par vērtīgajiem kokiem, šīs vietas kalpo arī par aizsargājamo sugu dzīvotnēm, arī vienai no nozīmīgākajām bezmugurkaulnieku sugām – lapkoku praulgrauzim. Latvija Eiropas līmenī uzņēmusies saistības pret šo sugu un solījusi nodrošināt labvēlīgus dzīves apstākļus. Alejās ir koku sencīši jeb veckoku rindas, kas sastāv no lapu kokiem – ozoliem, liepām, kļavām, ošiem. Tieši vecie lapu koki ir mīļākā praulgraužu mājvieta. Tad nu sanāk divi vienā – aizsargājama teritorija un sugas, kas tur mīt,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve un projekta vadītāja Inga Hoņavko.
Pirms kopšanas darbu uzsākšanas arboristi secinājuši, ka aleju stāvoklis Latvijā ir ļoti atšķirīgs. Ir koptas alejas vai to posmi, vai tajos tiek veikti vismaz neatliekami darbi, lai novērstu bīstamas situācijas apdzīvotās vietās un pie nozīmīgiem ceļiem. Taču ir arī aleju posmi, kuros būtiski kopšanas darbi līdz šim nav īstenoti, un to stāvoklis daudzviet bijis ļoti slikts.
Pēdējo divu gadu laikā arboristi sakopuši apmēram 3600 koku. Lielākā daļa sakopto aleju atrodas Zemgalē (Bēnes, Blankenfeldes, Bukaišu, Lielplatones, Lielauces, Iecavas un Elejas alejas), Vidzemē ir sakopta Raiskuma un Lubānas-Meirānu aleja, bet Kurzemē – Popes, Kalētu, Jaunmoku un Vecmoku alejas. Darbi aizņēma vairāk nekā 13 tūkstošus darba stundu un izmaksāja 400 000 eiro. Tomēr tas bijis tā vērts, jo sevišķi tādēļ, ka tādējādi nodrošināta aleju ilgmūžība, tās kļuvušas noturīgākas pret vētrām un citiem nelabvēlīgiem laikapstākļiem.
Kā notiek aleju sakopšana?
“Parasti sākam ar koku novērtēšanu, visiem kokiem tiek veikta inventarizācija. Pētām stāvokli, vitalitāti, visus parametrus (garums, platums, resnums), ir vai nav bojājumi, slimības un vai vispār koks vēl ir dzīvotspējīgs. Daudzi koki sasirguši ar ošu vai gobu slimību un nokaltuši.
Nākamajā etapā izvērtē, ar kādu paņēmienu konkrētā koka stāvokli var uzlabot. Parasti tā ir bīstamo, sauso un aizlauzto zaru izzāģēšana, tāpat kokiem mēdz attīstīties konkurējošās galotnes, kas koku, laikam ejot, dara nestabilu. Gan brīvvalsts, gan padomju laikā ap 20. gadsimta 60. gadiem bija izplatīta tā saucamā koku polarizēšana, kad kokiem visu nozāģēja vienā augstumā, tādēļ liepas atauga ar tādu kā žuburu. Savienojuma vieta, kur ir šie ataugušie zari, ir ļoti nestabila, tajā sakrājas mitrums, un zaru žuburi ar laiku sāk gāzties ārā. Koki ir vairāk nekā 100 gadus veci, un šobrīd ir tieši tas laiks, kad viņi jau sāk dalīties. Tas ir vislielākais apdraudējums. Lai glābtu, tiek mazināts augstums, nosēdinot tos zemāk. Tādējādi vējā tas tik ļoti nešūpojas, papildus uzliekam arī koku stabilizācijas sistēmas, atsaites, kas kokam ļauj kustēties, tomēr lūstot nenokrīt un nerada kaitējumu ne blakus esošajiem kokiem, ne infrastruktūrai. Šī lūšana ir kontrolēta. Otrā iespēja tiek dota kokiem, kas savu dzīvotspēju ir zaudējuši, tomēr saglabājuši ekoloģisko nozīmi – iztrupējušo stumbeni apdzīvo kāda no aizsargājamām sugām. Koku noīsinām drošā augstumā un šo stumbeni saglabājam bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai,” detalizēti skaidro I. Hoņavko.
Diemžēl aizvadīto gadu vētras nesaudzēja arī vairākas projekta laikā jau sakoptās alejas. Piemēram, Bukaišu, Vecmoku, Lubānas-Meirānu aleju, kurās eksperti pēcāk veica papilddarbus. Taču tas ļāva secināt, ka sakoptajos aleju posmos koki vētras spēj pārdzīvot labāk – tie neizgāžas, sistēmās nostiprinātās koku asis tiek noturētas un nenolūst. Laikus izzāģējot bīstamos un sausos zarus, vētrā nenotiek “zaru lietus”, kas var apdraudēt cilvēkus, īpašumus un satiksmes drošību.
Sabiedrības vēlme palīdzēt
Speciālisti gan iesaka neiesaistīties aleju pašrocīgā kopšanā, jo tur būtu vajadzīgs arborista redzējums. Bez speciālista piesaistes cilvēki var izzāģēt apkārt augošos krūmājus, lai aleja neieaug. Jaunu koku sējeņi un krūmi nomāc alejas kokus un degradē to ainavisko vērtību. “Piemēram, Jaunmoku aleja, Lubānas-Meirāna koku rindas bija ilgstoši nekoptas, tādēļ sākotnēji bija grūti to uztvert kā aleju. To sabiedrība var darīt droši – neļaut šiem kokiem ieaugt krūmos, turklāt izkopt teritoriju vajag visa vainaga platumā. Zemgales alejās nācās saskarties ar citu problēmu – lauksaimnieki, arot laukus, cenšas apart pēc iespējas lielāku platību, arī tuvu kokiem. Aršanas dēļ koku sakņu sistēma tiek traumēta un koki kļūst nestabili, tādēļ rodas slimības un tie var izgāzties. Iedzīvotāji varētu padomāt arī par šo jautājumu: koki gar ceļmalām senāk stādīti, lai samazinātu putekļu apjomu, augsnes eroziju un aizturētu vēju pūsto sniegu, tiem bija funkcionāla nozīme. Zaļā zona zem koku vainagiem nebūtu aiztiekama, tas ir ļoti svarīgi,” iesaka Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve.
Katrai savs raksturs
I. Hoņavko novērojusi, ka sakoptās koku rindas esot gana dažādas, katrai no tām nepieciešams īpašs redzējums un rūpes. Garākā bijusi Lubānas-Meirāna aleja, kas sastāv no aptuveni 700 kokiem. Savus izaicinājumus metusi Vecmoku Holandes liepu aleja, kas ved no muižas uz kapiem. Skaista no ainaviskā viedokļa, bet ārkārtīgi augstiem kokiem, to augstums pārsniedzis 25 metrus. “Tas nozīmē, ka nepieciešami ļoti augsti pacēlāji, bet tajā pašā laikā tur ir ļoti šaurs ceļš, kas rada papildu grūtības. No ainaviskākajām alejām, kas ir arī bioloģiski vērtīgas, jāmin Raiskuma aleja. Vienā no kokiem kopšanas laikā ligzdoja stārķis, to koku nedrīkstēja aiztikt, tāpat Raiskuma kokos sastapām lapkoku praulgrauzi.”
Jaunas alejas gan Dabas aizsardzības pārvalde nav uzņēmusies stādīt, bet lielākajos aleju pārrāvumos (Lielplatones, Lielauces un Blankenfeldes) kopumā iestādīti 50 jaunu koku dižstādi: liepas, ozoli un zirgkastaņas, šīm alejām raksturīgās sugas.
Lielauces aleja ar izkoptu ceļa profilu un iegūtu tuneļveida skatu. Foto no Dabas aizsardzības pārvaldes arhīva
Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.