Pats stabilākais un titulētākais no šiem kolektīviem jau gadu desmitiem ir tālajā 1950. gadā dibinātais Rūjienas kultūras nama pūtēju orķestris, kas sev izvēlējies Tālavas taurētāja vārdu un kuru vada pieredzējušais diriģents GVIDO BRENČEVS, viņš arī viens no Vidzemes kultūrvēsturiskā novada pūtēju orķestru virsdiriģentiem:
«1989. gadā sāku strādāt skolā, bet ar pieaugušajiem – pēc pāris gadiem, kad ar rūjieniešu diriģentu Jāni Akuli bijām saspēlējušies un sapratuši, ka viena galva laba, bet četras rokas vēl labākas, lai izdarītu vēl ko vairāk gan skolā, gan mūzikas skolā. Un tā pa šiem gadiem esam auguši, un priecē tas, ka tie audzēkņi vecumā 40+, kuri lielākoties vairs nav Rūjienā, kad vien var, uz koncertiem atbrauc, viņi ir mūsu stūrakmeņi, kas orķestrim uzreiz iedod skanējuma pamatīgumu, un tas ir pats galvenais. Šobrīd skolas orķestrī ir ap 20 dalībnieku, lielākos un labākos es aicinu uz Tālavas taurētāju. Jaunā maiņa, kura ienāk ar jaunām asinīm un jaunu ēverģēlību, rada košāku gan skaņu, gan bildi. Lielākā daļa no skolēniem mācās arī mūzikas skolā, jo es jau pirms daudziem gadiem esmu teicis, ka labs orķestris var būt tikai tur, kur ir laba mūzikas skola. Un ideālais variants – ja skolotājs nāk uz kolektīvu, viņam līdzās sēž skolnieks un mācās, jo viņš ir paraugs, uz ko tiekties. Manuprāt, tikai tādējādi var veidoties labs orķestris.»
***
Ar novada otru senāko, 1965. gadā dibināto ragu orķestri Signāls priekos un bēdās kopā esmu bijis no 1979. līdz 2018. gadam. Šajā periodā kolektīvs piedzīvojis gan uzplaukumu, gan norietu, gan atkal atveseļošanos jaunā kvalitātē.
Orķestra radošā augšupeja sākās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad tam piepulcējās Valmieras mūzikas skolas pūšamo instrumentu nodaļas pedagogi ar saviem apdāvinātākajiem audzēkņiem un Jāņa Spalviņa un Gunāra Geduševa vadībā tika izcīnītas vairākas godalgotas vietas Dziesmu svētku fināla skatēs. Krīze sākās deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad materiālo apsvērumu dēļ saruka audzēkņu skaits Valmieras mūzikas skolā un bankrotēja ar ordeni Goda zīme apbalvotais Valmieras gaļas kombināts, kas līdz tam savā klubā bija kolektīvam devis pajumti. Tā kā no darba mūzikas skolā biju aizgājis jau pirms gadu tūkstošu mijas, bet mēģinājumi notika bijušā kara komisariāta pagrabā, jaunus dalībniekus orķestrim piesaistīt bija teju vai neiespējami, līdz ar to pēc 2008. gada Dziesmu svētku gājiena, kuram sastāvu nokomplektēt ar Cēsu mūzikas vidusskolas audzēkņiem palīdzēja kvēls ragu orķestru entuziasts Māris Buholcs, diriģenta pienākumus, ko biju veicis 15 gadus, ar prieku uzticēju Mārtiņam Birnim, kas sevi bija pierādījis darbā ar Dikļu skolas un Valmieras Valsts ģimnāzijas orķestriem. Mārtiņa vadībā Signāls sāka progresēt lēnām, bet neatlaidīgi, piecu gadu laikā tiekot līdz Dziesmu svētku III pakāpes laureātu medaļai un Diplomam. Paralēli Mārtiņš Birnis sāka mācīt mežradzniekus Valmieras MS, kur kopā ar Gunāru Geduševu nodibināja jaunāko un vecāko klašu orķestrus, tādējādi metodiski gatavojot dalībniekus Signālam. Diemžēl ar pandēmiju saistītās prasības pārtrauca visu labi iesākto, abiem no mūzikas skolas nācās aiziet, Mārtiņš tika atstādināts arī no Signāla vadības, viņa vietā nozīmējot rūjienieti Gvido Brenčevu. Uz vaicājumu, kā izdevies panākt, ka arī Valmierā pūšamo instrumentu skolotāji, kuri nebūt ne visi ir valmierieši, atkal kā sendienās nāk uz mēģinājumiem kopā ar saviem vecāko klašu audzēkņiem, Gvido, viltīgi smīnot, atjoko: «Ko es mazā Rūjienā varu zināt, kas notiek lielā Valmierā», un arī uz aizrādījumu, ka no Rūjienas uz Valmieru tiek līdzi vesti vairāki smago metālu pratēji, viņa atbilde jau gatava: «Trompetists, kas izpildīja solo 3. decembra koncertā, mācās Valmieras ģimnāzijā un pats izteica vēlēšanos spēlēt, savukārt arī basists Oskars Janševskis, bijušais naukšēnietis, dzīvo Valmierā. Tā ir gadījies, ka tie lielie puiši, kuri pabeidz, ir skolotāja rokas stiepiena attālumā un, ja viņus uzaicina, viņi neatsaka.»
***
Īpašas atmiņas man saistās ar Strenču orķestri, kura sastāvā, pirms vairāk nekā pusgadsimta ciemojoties pie krusttēva ziemas brīvdienās, nospēlēju savas pirmās bēres. Tolaik oficiālais orķestra vadītājs skaitījās Valkas mūzikas skolas Strenču filiāles klarnetes skolotājs, taču vīri pirms spēlēm tāpat pulcējās pie mana krusttēva. Vēlākajos gados, kad jau spēlēju Signālā, netālajā kaimiņpilsētā orķestra kustība bija tiktāl apsīkusi, ka ik nedēļas nogali kāds no valmieriešu sastāviem brauca spēlēt bēres ne tikai uz Kocēniem, Dikļiem vai Matīšiem, bet arī uz Strenčiem. Strenču orķestra atdzimšana sākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad pie diriģenta pults stājās simpātiskā flautas skolotāja Lelde Bitīte, kas ar mērķtiecīgu darbu strencēniešus padarīja par Dziesmu svētku fināla skates laureātiem savā grūtības pakāpes grupā. Protams, ka šie panākumi nepalika bez ievērības, un Leldei tika izteikti vilinošāki piedāvājumi galvaspilsētā, līdz ar to pāris gadus orķestrim mainījās diriģenti līdz 2013. gada svētkiem, kad Leldes un Jāņa Jansona vadībā Strenču PO kopā ar Signālu un Tukuma orķestri kļuva par dalītas III vietas laureātiem savā grupā.
Tagad Strenču orķestra vadības groži uzticēti JĀNIM JANSONAM, kam šie bija jau trešie svētki diriģenta godā:
«Šobrīd orķestris piedzīvo kārtējo paaudžu maiņu, vairāki orķestranti pabeiguši skolu un devušies mācīties tālāk, bet jaunie vēl nav tik meistarīgi, kā gribētos. Ir arī tādi, kā, piemēram, tubists un trompetists, kuri pārcēlušies uz dzīvi Azoru salās. Protams, arī mūsējie rīdzinieki, līdzīgi rūjieniešiem, iespēju robežās cenšas palīdzēt, tikai mēs nepērkam klāt vēl citus māksliniekus – manā vadībā tas nekad nav noticis, iztiekam ar savējiem. Repertuārs atkarīgs no spēlētājiem, konkrētajā brīdī piezemējamies uz skolēnu svētku repertuāru. Runājot par pēctecību – liela daļa spēlē visās malās – kāds Cēsu orķestrī, kāds Siguldā, kāds Valmierā. Mana skolniece bija Valmieras meitenēs, šķiet, Zemessardzē spēlē kāda no Leldes laika flautistēm. Mūzikas skolas un pamatskolas orķestra skaitliskais sastāvs ir virs 25, bet kopā ar pieaugušajiem kultūras nama kolektīvā varētu būt vēl par 10 vairāk. Patlaban sastāvā vēlētos vēl klāt pāris mežragus un trombonu grupu, pārējais plus/mīnus ir – reti kur ārpus Rīgas orķestros pilnībā nokomplektētas visas instrumentu grupas.
Svēta lieta mums ir piedalīties teatralizētajos Jāņu uzvedumos: pirmajā reizē orķestris nospēlēja trīs skaņdarbus, kaut ko nodejoja dejotāji, visi nosala, es nospļāvos un teicu: viss, ķeros klāt pie aranžēšanas, lai visā izrādes garumā var spēlēt mūziku. Vēl viena tradīcija Strenču orķestrim ir plostu sagaidīšana Plostnieku svētkos ar mazo gājienu no Gaujas līdz plostu piemineklim, bet galvenākais no visiem, protams, ir Dziesmu svētku gājiens – tajā parasti pats mazākais orķestrants ir lielākās bungas spēlētājs.
Esam koncertējuši kopā ar Valmieras mūzikas skolas orķestri un audzēkņiem, pērn bija atbraucis Gvido ar rūjieniešiem, bet ir sapnis sarīkot kopīgu koncertu ar Cēsu Jāni Jansonu, arī saksofonistu un skolēnu orķestra diriģentu, ar afišu Diriģē Jānis Jansons un Jānis Jansons.»
***
Dikļu sieviešu kora Lira jubilejā, nospēlējot svētku ballīti, par savas darbības beigšanu paziņoja Dikļu kultūras un tūrisma informācijas centra PO Dikļi, kas 2011. gadā tika izveidots, godinot ilggadējā Dikļu skolas pūtēju orķestra vadītāja un diriģenta Artūra Lāča piemiņu un savā pirmajā pastāvēšanas gadā tā arī mīlīgi saucās – Lāča bērni. Pēc orķestra pirmās diriģentes Larisas Stivriņas vadības zizli savās rokās pārņēma Ziemeļlatvijas kameransambļa mākslinieciskais vadītājs Valdis Drulle, bet pēc viņa demisijas orķestra vadību uzņēmās Vidzemes kultūrvēsturiskā novada tālaika virsdiriģents smiltenietis PĒTERIS VILKS. Lūk, īss viņa komentārs par kolektīva skumīgo likteni:
«Ir tā – Dikļi atrodas tādā vietā, ka atrast kādu vietējo, kas gribētu un varētu turpināt šo lietu, principā nevar, un tie vietējie, kas bija no sākuma, tā pamazām pa vienam vien sāka izbeigt savu darbošanos. Protams, es ņēmu līdzi savus Smiltenes skolniekus, pat arī tādus, kuri man Smiltenē nespēlēja. Tā mēs braukājām, lai varētu kaut cik sakarīgu repertuāru uzspēlēt, tāpat vajadzēja kādu klarneti, kādu flautu, kādu saksofonu, kuru viņiem uz vietas no sākta gala nebija, jo skolotājs Lācis mācīja tikai bleķus (metāla pūšamos instrumentus). Uz vietas jau arī neviens no dikliešiem nedzīvo, viņi sabrauca tikai uz mēģinājumiem un tā arī pastāvēja. Tas jau bija galvenais iemesls, ka nevarēja nokomplektēt sastāvu tā, lai būtu interesanti, lai varētu kaut cik saprātīgu repertuāru spēlēt. Liras jubilejā sarunājām, ka spēlējam pēdējo baļļuku, bet jautājums paliek atklāts – ja ir vēl kāda ballīte, var jau savākties un nospēlēt, bet kā regulārs pasākums orķestris vairs nepastāvēs. Ja nu atrodas kāds entuziasts, kurš grib sākt visu no sākuma, tad varbūt.»
***
Pats jaunākais novada – Valmieras BUB – pūtēju orķestris, kurā muzicē tā līderu Gunāra Geduševa un Mārtiņa Birņa bijušie audzēkņi, šī gada 14. janvārī ar sirsnīgu garīgās mūzikas koncertu Sv. Sīmaņa baznīcā atzīmēja savu gada jubileju, bet vēl pēc pāris mēnešiem viņi pārliecinoši kvalificējās XXVII Vispārējiem Dziesmu svētkiem, pēc kuriem turpina aktīvi koncertēt dažāda rakstura pasākumos – lai viņiem turpmāk vismaz tikpat spožs skanējums.
GVIDO BRENČEVS pagājušās sestdienas koncertā. Foto no tīmekļa dzīlēm
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03
#SIF_MAF2023