Viņa pētniecības virzieni ir meža tehnoloģijas un meža vides laboratorija. Kopīgi ar zinātnieku mēģināsim pavērt priekškaru uz šodien ļoti aktuālu tēmu Latvijā – vai intensīva mežsaimniecība var būt klimata pārmaiņu mazināšanas pasākums. Aldim Butleram šajā jomā liela pieredze vismaz 10 gadu garumā, jo viņš ne tikai inventarizējis zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecības sektora lomu Latvijas klimata politikā, bet arī kārtojis eksāmenus un saņēmis ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariāta izsniegtus sertifikātus, kas apliecina tiesības veikt siltumnīcefekta gāzu (SEG) inventarizāciju pārbaudi, viņš veicis citu valstu SEG inventarizāciju ziņojumu kvalitātes pārbaudes. Šogad Aldis Butlers aktīvi iesaistījies polemikā ar Latvijas Bankas pārstāvjiem – ilgtspējas politikas eksperti Baibu Vitajevsku – Baltvilku un padomnieku enerģētikas un klimata politikas jautājumos Dzintaru Jaunzemu, viņaprāt, abu bankas pārstāvju publikācijas piesātinātas ar maldinošu vai pat nepatiesu informāciju, šajos rakstos «zinātnes gandrīz nav, tie ir politiski», tas vairāk bijis politiskais vēstījums, kas «ietver ne tikai sabiedrības dezinformāciju, bet arī zinātnieku un SEG inventarizācijas veicēju nomelnošanu, tad diskusijai par sarakstīto ir jābūt, un tai jābūt atklātai nevis aiz slēgtām durvīm.»
Turpinājumā kopā ar Aldi Butleru pārlūkosim dažas nesaraujami ar klimatu, ekoloģiju un tautsaimniecību saistītas lietas mūsu pašu mežos.
Klimata ietekmēšanas jomā šodien visur pasaulē top daudzi un dažādi rīcības plāni. Vai tos, pirms mēģināt realizēt, nevajadzētu nopietni izvērtēt zinātniekiem, izlaist caur objektīvu sietu, lai redzētu, kas šajos plānos patiešām vērtīgs un ko tomēr ar steigu vajadzētu likt malā?
Uz klimata pasākumiem var skatīties no divām pusēm. Ir pasākumi, kuru īstenošanā jau ir pieredze, un tie, kuri tiek tikai plānoti. Ieteikumu ir daudz, dažāda satura un virziena politikās arī daudz kas tiek sarakstīts, bet praktiskās darbībās tas viss pietiekami neatspoguļojas. Piemēram, Kopējās lauksaimniecības politika, kur lasām: «neproduktīvo mežaudžu nomaiņa, lai uzlabotu oglekļa piesaisti». Kad palūkojam, cik daudz no tā paveikts iepriekšējā plānošanas periodā, redzam – ļoti maz, jo ideja nav pietiekami izskaidrota vai stimulēta. Nomainīt baltalkšņus pret produktīvāku audzi nebūtu sarežģīti, bet, lai audzi atzītu par neproduktīvu, trūkst vienkārša mehānisma, lai meža īpašnieks to varētu ērti izdarīt. Pasākums ir labs, bet īstenots tiek maz, acīmredzot, sarežģītības dēļ. Runājot par tikai plānotajiem pasākumiem, spilgtākais piemērs ir gruntsūdens līmeņa atjaunošana platībās ar organiskām augsnēm – ļoti plaši reklamēts pasākums, bet zinātniski nepamatots.
Bieži runājam par siltumnīcefekta gāzu emisijām. Informācija ir ļoti dažāda, varētu pat teikt – gan balta, gan melna. Varbūt tā tomēr ir krāsaina?
Piekritīšu, zinātniski pamatoti raugoties, nekas nav melnbalts. Procesu var vērtēt no klimata skatpunkta, var vērtēt klimatu un ekoloģiju, var skatīties arī tautsaimniecību. Jo vairāk aspektus vērtē, jo viss top krāsaināks. Manuprāt, pirms katrām sarunām vai diskusijām būtu svarīgi skaidri un saprotami definēt, par ko runāsim un tieši kāds būs sarunas temats. Kad dažādas tikšanās vēroju, tā sacīt, no malas, redzams, ka katrs atnākušais pasaka ko savu, kopsaucēja nav; šādi rit gana daudz diskusiju, monologs seko monologam, izteikušies ir visi, bet nevienam nav skaidrs, kas būtu darāms. Piemēram, kā un kādu kompromisu sasniegt. Cik liels zemes platību īpatsvars nepieciešams dabas aizsardzībai, kā līdzsvarot aizsardzību ar tautsaimniecību?
Runājot par konkrētām lietām, patlaban ļoti populāri ir runāt par meža ciršanas apjomu samazināšanu. Kāpēc? Kāds tieši ir šādas idejas virzītāju mērķis? Kāds tai pamatojums? Es to ļoti labprāt saprastu, jo, ja šāda ideja ir, tai jābūt pamatotai – vai risinām klimata jautājumus, vai ekoloģiju, vai ko?
Ja skatāmies uz ciršanas apjomu samazināšanu no klimata skatpunkta, jā, mēs ļoti ātri izpildīsim klimata mērķus 2030. – 2050. gadam – «mežu neaiztiekam, kamēr tas augs, biomasa palielināsies, inventarizācija parādīs, ka ogleklis mežā uzkrājas». Kas notiks pēc 2050. gada, vai tam tuvojoties? Ko darīsim ar no šāda lēmuma izrietošajām sekām – nekvalitatīva kokmateriāla īpatsvara pieaugumu, samazinātu tautsaimniecisko atdevi, samazinātu oglekļa piesaisti ilgtermiņā?
Ja runājam par ilgtermiņu, tad kāds būtu ilgtermiņš, piemēram, mežam?
Ja mēs modelējam iespējamos scenārijus, viena meža aprites cikla laikā ko saprast ir grūti. Piemēram, modelējot minerālaugsnes apmežošanu, nepietiek ar «iestādu, nocērtu», bet jādomā par vismaz trim aprites cikliem, tātad par vismaz 200 gadiem.
Trīs svarīgas lietas – klimats, ekoloģija un tautsaimniecība. Visbiežāk cilvēki cieši saista kopā tikai pirmās divas. Kāpēc tā un vai tas ir pareizi?
Nevar un nevajag tās vērtēt atsevišķi. Par ciršanas apjoma regulēšanu jau minēju, tā ir karsta diskusiju tēma. Redzams, ka nevalstisko organizāciju spiediens uz politiku ir vērienīgs, savukārt politiķi vēlas uzklausīt plašākas sabiedrības grupas un krāt vēlētāju balsis, neklausoties zinātnieku balsīs. Šādā situācija ir lieliska augsne kļūdām, uzklausot populārāko, ne pareizāko priekšlikumu.
Tagad aplūkosim dažus mītus par mežizstrādi. Vai tiešām mežizstrādes brīdī mežs zaudē spēju piesaistīt oglekli?
Tā teikt nav korekti, nociršanas brīdī meža zemē ir augstākais piesaistes potenciāls, jo atbrīvota vieta, kur augt jauniem kokiem un atkal piesaistīt atmosfēras CO₂. Bet nocirsto koku ieguldījums nepazūd, jo ogleklis tiek no meža izvests un noglabāts koksnes produktos, kur tie noglabājas ilgtermiņā.
Vēl viens mīts – apmežošanas pozitīvais efekts attiecas tikai uz pirmo meža ciklu. Vai tā ir?
Tā nevar būt taisnība kaut vai sekojošo iemeslu dēļ. Minerālaugsnes apmežošanas modelēšanas scenāriji norāda, ka apmežošanas pozitīvā ietekmē uz augsnes oglekļa uzkrājuma pieaugumu turpinās vismaz 200 gadus. Apmežojot lauksaimniecības organisko augsni, tās lielie SEG emisiju faktori tiek aizvietoti ar mazāku, attiecīgi tas nozīmē samazinātas emisijas visos sekojošajos ciklos. Jo īsāks cikls un jo ilgmūžīgāki saražotie koksnes produkti, jo lielākas iespējas pozitīvo efektu pārnest no cikla uz ciklu. Papildus vēl iedarbojas jau minētais selekcijas efekts, adaptācija un mežkopības prakses pilnveidošana, kas ļauj palielināt piesaisti no aprites uz apriti.
Vai taisnība, ka oglekļa piesaiste koksnes produktos nevar ilgtermiņā kompensēt ciršanas brīdī radīto emisiju?
Zinātnei jādomā par to, ka izmantotie koksnes produktu pussabrukšanas periodi nav nekas akmenī iecirsts, tie mainās atkarībā no tā kādus koksnes produktus ražo un kā tos patērē. Mērķtiecīgi pie tā strādājot starptautiskā, valsts un reģionālos līmeņos, pussabrukšanas periodi ir pagarināmi. Tāpēc ir jāstrādā pie tā, lai uzlabotu iespējas izsekot, kādi koksnes produkti tiek ražoti un kur tie nonāk. Patreiz izmantotie pussabrukšanas pieņēmumi var būt jau novecojuši. Ja mērķtiecīgi strādā pie risinājumiem, kas pieprasa un rada iespējas izmantot garākus pussabrukšanas periodus, tad koksnes produktu ilgtermiņa ietekme inventarizācijā palielināsies. Komplicētākas koksnes produktu oglekļa plūsmu uzskaites jau norāda, ka ogleklis koksne produktos pastāvīgi palielinās, tātad var ilgtermiņā kompensēt ciršanas brīdī ziņojamos oglekļa zudumus. Turklāt, pēc kalpošanas laika beigām koksnes produkti kļūst par kurināmo, ļaujot saglabāt fosilajos resursos ieslēgto oglekli. Ja kāds sāk runāt par atomenerģiju vai vēju, tad globālā mērogā vispirms ir ievērojami jāsamazina fosilās enerģijas patēriņš, tikai tad var runāt, ka koksne kā kurināmais nav vajadzīga.
Vai ir korekts apgalvojums, ka meža ciršana pati par sevi neveido pozitīvu klimata bilanci?
Šī ir tendencioza runāšana. Tas ir apmēram tāpat kā veltīt visus spēkus mūža ilguma pagarināšanai, ierobežojot paaudžu nomaiņu. Vecie neizbēgami tāpat nomirs, bet jauno, kas nāktu vietā nebūs. Kā gan var gaidīt, ka mežizstrādes brīdī radīsies pozitīvs efekts, ja ir neizbēgami, ka rodas mežizstrādes atliekas, kas sāk sadalīties pirmajā gadā, rodas biokurināmais, kas arī ātri oksidējas. Tomēr neaizmirstam, ka oksidējot biokurināmo, tā vietā neoksidējas fosilie oglekļa savienojumi. Bet tas, ko es mēģinu pateikt, ir, ka tāds skatījums ir pārāk primitīvs. Kaut vai minēto iemeslu dēļ, ka ciršana taisa nevis «oglekļa parādu», bet realizē oglekļa uzkrājumu, pārnesot to uz drošāku krātuvi, ciršanas atliekas palielina augsnes oglekļa krātuvi, biokurināmā vietā nesadedzina biogāzi, koksnes produkti aizvieto materiālus ar lielāku klimata pēdu jeb mazina emisijas citos sektoros.
Kāds būtu uz zinātni balstīts meža izmantošanas risinājums?
Neracionāli ierobežojot tautsaimniecību mēs varam ne tikai zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora emisijas pārnest no šodienas uz nākotni, bet, ierobežojot emisijas tagad, padarīt nākotnes kumulatīvās emisijas vēl lielākas, papildus arī iedragājot meža nozares konkurētspēju. Tāpēc klimata politika nav bijusi veiksmīga, ja tā piespiež šobrīd pieņemt neilgtspējīgus lēmumus, lai tikai izpildītu īstermiņa klimata mērķus, nedomājot, kādas tam būs sekas vēlāk. Tā vietā jādomā, kā efektīvāk rīkoties tagad un ilgtermiņā, jo tā var ne tikai emisijas saplānot un minimizēt, bet arī attīstīt tautsaimniecību. Un tas ne obligāti nozīmē vairāk cirst, pozitīvs efekts būtu jau tad, ja to pašu ko nocērt, izmantotu efektīvākā, attīstītākā kokrūpniecībā, eksportējot tikai koksnes produktus ar augstu pievienoto vērtību, nevis apaļos kokmateriālus vai granulas. Ciršana pati par sevi nav jādemonizē. Varbūt ciršanas intensitāte ir jāsamazina vienās platībās, jāpalielina citā platībās, mainot pieprasījuma struktūru. Scenāriji ir modelējami, bet, lai apsvērtu to ietekmi uz visām oglekļa krātuvēm un emisiju avotiem, tas nav triviāli, bet tas būtu jādara, nevis jāaprobežojas ar vienu vispārīgu risinājumu mazāk cirst.
Dr. silv. Aldis Butlers.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi — klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007