Kā dzima ideja sakopt Jāņparku?
Šajā dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, ja esi pareizajā laikā, pareizajā vietā, ar pareizajiem cilvēkiem – tad viss izdodas. Es arī domāju, ka tā vajadzība bija pietiekami konkrēta, jo Valmieras novada fonda organizētajā domradē bijām sanākuši mēs, kaimiņu apkaimes iedzīvotāji, un sākām runāt par to, kas mūs satrauc un kas mums traucē vai nepatīk, un Jāņparks bija tas, pie kā nonācām. Bez Jāņparka bija arī citas domas par to, ka nepieciešams uzlabot vidi gan bērniem, gan ikdienas aktivitātēm tuvākajā apkaimē, tā ka ideju bija diezgan daudz, bet kaut kā tas Jāņparks bija centrālais un izdevās arī šo ideju diezgan ātri realizēt, piesakot projektu. Gribējām Jāņparku mazlietiņ atdzīvināt, un izrādījās, ka to vēlējās daudzi. Pēc iepazīšanās talkas palika tā grupa, kas pulcējas regulāri, un mēs visi kopā kaut ko turpinājām, lai sagaidītu brīdi, kad arī Valmieras novada dome varēja šo parku attīstīt jaudīgāk. Mūsu iniciatīva deva grūdienu arī pašai novada domei, ka arī viņiem vajadzētu atbalstīt. Mums ārkārtīgi svarīgs bija apgaismojums, un kaut kā sagadījās, ka bija iespēja to realizēt gandrīz vai tūlīt, kas bieži negadās, tāpēc es domāju, ka šis bija tas gadījums, kad sakrita daudzas lietas vienā laikā un telpā un mums izdevās. Protams, cilvēki bija ļoti atsaucīgi, un tas neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem faktoriem, ka katrs savā jomā ir ļoti atsaucīgs un pretimnākošs.
Kad šī kustība aizsākās?
Viss sākās vēl pirms kovida, kuram iestājoties nevarējām izdarīt visu līdz galam, kā bijām plānojuši, tā ka ir jau apritējis laiciņš, kopš mēs tur darbojamies, – es to nosauktu par rosību un kopābūšanu. Domāju, ka tas, ko mēs darījām talkās, ir tikai daļa no patiesā mērķa, jo talkas galvenokārt bija domātas, lai mēs tādā neformālā gaisotnē varētu iepazīties, jo esam ļoti dažādas ģimenes – viena daļa Jāņparka apkaimē dzīvo jau ilgstoši, bet cita, tostarp arī mana ģimene, tur ievākusies nesen. Arī pārējās aktivitātes, kuras mēs organizējām, piemēram, sportošana, arī vairāk vērstas uz savstarpējo iepazīšanos, jo nav viegli nepazīstamiem cilvēkiem sanākt un darīt kaut ko kopā, tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi, lai mēs, kopā darot, varētu aprunāties par dzīvi. Sākotnēji viss ritēja kampaņveidīgi, bet vēlāk, piesaistot projektu un Valmieras novada fonda līdzekļus, vajadzēja vairāk domāt par plānotu darbību, un tad jau izdomājām konkrētas aktivitātes, ko mēs gribam darīt kopā. Tādā lietderīgā laika pavadīšanā dzima jaunas idejas to visu turpināt.
Kuri ir aktīvākie kopienas dalībnieki?
Domāju, ka ir dažādi – gan jaunās ģimenes ar mazākiem un lielākiem bērniem, gan arī aizņemtāki cilvēki. Ir arī tādi, kas ikdienā strādā Rīgā attālināti, bet, kad ir kāds pasākums, kur viņi var pieslēgties, viņi, kaut arī retāk, to dara. Ir ģimenes, kuras atrodas ārzemēs, bet, padzirdējušas, ka parkā kaut kas notiek, ir ieradušās, tā ka kaut kādos posmos vai aktivitātēs ir visai atšķirīga publika. Ikdienā mūsu vadīšanas un organizatoriskā komanda ir cilvēki, kuri dzīvojuši ilgāku laiku Jāņparka teritorijā, un pat tādi, kuriem ir veseli dzīvesstāsti par dzimtām un paaudzēm, kas dzīvojušas šajā apkaimē, bet ir arī jauni cilvēki, kas lēnām pieslēdzas un grib darboties vienā vai citā nodarbībā. Šobrīd mums attīstās jaunais projektiņš, kas vērsts uz senioru iesaisti Jāņparka aktivitātēs.
Vai kopienas rīkotajiem pasākumiem ir kāda konkrēta mērķauditorija?
Mēs neesam nosprauduši ļoti stingras robežas – arī uz senioru aktivitātēm esam aicinājuši visus, jo šķirošana pēc vecuma, dzimuma vai citām pazīmēm mūsu gadījumā neder. Mēs domājam par aktivitātēm, kas interesētu lielāku skaitu cilvēku, kas nav pārāk specifiskas un der visiem. Sporta pasākums bija visu paaudžu pārstāvjiem, nupat notika keramikas apgleznošanas nodarbība mākslinieces Kristīnes vadībā, tajā bija klātesošas ļoti dažādas paaudzes, jo, manuprāt, jādomā, lai visi var justies vienlīdz ērti un labi. Šis projektiņš iecerēts ar fokusu uz senioriem, bet tas nenozīmē, ka citi nedrīkst nākt un piedalīties. Tas ir starppaaudžu pasākums, kurā mēs aicinām kopā seniorus ar mazbērniem vai bērniem piedalīties.
Kādi vēl pasākumi notikuši Jāņparkā?
Kovida laikā, kad nevarēja tikties telpās, rīkojām sporta pasākumu. Pēc mūsu iniciatīvas arī sāka aktīvi kopt zālienu, pavasarī to uzfrēzējām un iesējām, un tad arī bija iespējams šo laukumu izmantot dažādām aktivitātēm. Tur notiek arī Kultūras centra organizēti pasākumi – tirdziņš un lielāka mēroga koncerti – Jāņparkā uzstājusies grupa Dzelzs vilks, ir bijis Tautumeitu koncerts, kas ļoti labi saskanēja ar šo vidi. Mūsu pašu organizētie ir vairāk tie sarīkojumi, kas uztur un aktivizē šo kopienu. 2021. gada 18. novembrī dziedājām, izmēģinot savas spējas vokālajā lauciņā, tāpat rūpējamies arī par Ziemassvētku un Lieldienu rotājumiem, kā arī Līgo svētkiem. Mums jau finansējuma kā tāda nav – cik mēs paši no sevis darba veidā vai kādā nelielā finansējumā pievienojam, tik arī ir tas, no kā mēs organizējam. Arī pateicoties domei, parks ir atdzīvojies, mēs to darām kopā. Ar domi runājam nepārtraukti un diskutējam par iespējamo vīziju kopumā, kā parks izskatīsies nākotnē. Dome šobrīd ir izstrādājusi vides plānu, kas arī mums palīdz savas aktivitātes konkrētāk un stratēģiskāk organizēt un arī piesaistīt papildu finansējumu. Tā ka šobrīd mums visi ceļi ir vaļā, tikai spēku, izturību un laiku vajag, jo esam katrs savā jomā strādājoši cilvēki, laika ir tik, cik tas ir, tāpēc mēs darām, ko varam.
Vai politekonomijas zināšanas arī palīdz kopienas vadīšanā?
Runājot par manu personīgo izglītību un prasmēm, politikas zinātne palīdz izprast pārvaldi un saprast, kā veidot sarunas ar pilsētas vadībā esošajiem cilvēkiem, bet tas nenozīmē, ka viss izdodas ļoti gludi un ātri, ir nepieciešama arī prasme būt pacietīgiem un nedusmoties, ja kaut kas nesanāk uzreiz. Gribas jau, lai viss notiek un attīstās ātri, bet, kad sanākam kopā ar vadību un saprotam realitāti pēc nupat notikušās novada reformas, kas nenozīmē tūlītēju naudas ietaupīšanu, bet tieši otrādi – jebkura reforma prasa papildu līdzekļus, tad saprotam, ka ne viss var iznākt uzreiz un tagad. Turklāt Valmieras pilsētas attīstības plānotāji informējuši par tiem ieguldījumiem, kas plānoti Gaujas krasta promenādes sakārtošanai, un šādi lielie projekti, īpaši šīs krīzes laikā, nevar notikt visās vietās. Mēs jau gribētu, lai Jāņparkā būtu viss kaut kas, bet jābūt pacietīgiem un jāmēģina saprast lietas, ko mēs varam un ko mēs nevaram izdarīt. Diskutējām arī par veloceliņiem, kuri sasietu Jāņparku ar apkārtējo apkaimi un pilsētu, veidojot un saglabājot zaļāku vidi.
Vai novadu reforma bija vajadzīga?
Viennozīmīgi vajadzīga. Es arī personīgi kopā ar citiem ViA pētniekiem piedalījos reformas izvērtēšanā, un piedāvājām vairākus attīstības scenārijus. Mēs tomēr esam sasieti ar Eiropu, ar lielākām pilsētām, un šāda veida attīstības centri ir nepieciešamāki – nu, nevar katrs mazais novadiņš piesaistīt lielāku finansējumu, lai attīstītos, – tas ir skaidrs, bet tagad ir svarīgi, lai šī pārdale uz visu novadu būtu taisnīga, lai attīstītos arī lauku vide un cilvēki tur gribētu dzīvot, jo teritorija, salīdzinot ar Eiropas mērogiem, ir neliela, un, ja ir pietiekami laba infrastruktūra, attīstīta loģistika un transports, tā ir tikai priekšrocība, bet tam ir nepieciešamas investīcijas, tāpēc novadam jāpanāk, lai varam apgūt pieejamos Eiropas finansējumus atjaunojamās enerģijas jomai, lai mēs varētu sakārtot esošās apkures, ūdensapgādes un citas fundamentāli svarīgās sistēmas, kuras nepieciešamas labākai dzīvošanai, kas arī dotu ietaupījumu, kā arī šī vide būtu pievilcīga jaunām ģimenēm. Ne tikai pilsētās, bet arī laukos ir vajadzīgi iedzīvotāji, ir vajadzīgi bērni, un mums jādomā ne tikai par ekonomisko izrāvienu, bet arī par iedzīvotājiem – tas ir solījums no attīstības plāna nākamajiem gadiem.
SĒĻU MUIŽAS MUZIKANTI pērnā gada vasaras Saulgriežos. Gustava Māziņa foto
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022