Antra, kā gan jūs, Valmieras centrā uzaugusi un skolā pie ezeriņa gājusi, sapratāt, ka jāskolojas par konditori?
Nevaru teikt, ka jau bērnībā par to sapņoju. Atceros, ka vēl jaunībā nemācēju pat kārtīgus sautētos kāpostus pagatavot. Tad nu vecmāmiņa lika man sēsties pie plīts un skatīties, kā viņa gatavoja īstos šķovētos kāpostus pa veco laiku modei. Var teikt, ka tā arī bija mana pati pirmā meistarklase, kurā vērtīgu padomu vecmāmiņa nodeva mazmeitai. Kad jau dzīve piespieda arvien vairāk piedomāt pie ēdienu gatavošanas, ne reizi vien vēl padomu lūdzu vecmāmiņai. Tajā pašā laikā jutu, ka radīt prieku virtuvē man sagādāja arī ēdienu, to sastāvdaļu un piedevu kombinēšana, meklējot kaut ko savu, atšķirīgu. Pamazām ēst gatavošana kļuva par sirdslietu. Eksperimentēju arī ar kūku un smalkmaizīšu garšām. Meklējot padziļinātas zināšanas, nonācu Rīgā «Turības» kursos. Tur iegūtās prasmes noderēja, ne tikai strādājot par konditori un pavāri, bet arī vēlāk, kļūstot par mājražotāju. Uzsākot kaut arī nelielu, bet pašai savu uzņēmējdarbību, vajadzēja vēl papildu zināšanas.
Vai tādēļ, jau dzīvojot un strādājot Matīšos, uzņēmāties vietējo lauku sieviešu biedrības «Dzintare» vadību, iestājāties Latvijas Lauku sieviešu apvienībā un Rūjienas amatnieku un mājražotāju biedrībā «Rūzele», turklāt kļuvāt arī par aktīvu Rūjienas Tautskolas nodarbību apmeklētāju?
Jā, jo visas šīs nevalstiskās organizācijas ir ļoti nozīmīgas pieaugušo mūžizglītībā. Tās gādā ne tikai par jūtamu un vispusīgu atbalstu vietējiem, tā sauktajiem mazajiem uzņēmējiem, bet arī piedāvā plašas izglītošanās iespējas ar lekcijām un kursiem jaunu prasmju apgūšanā. Notiek arī pieredzes braucieni, lai redzētu, kā amatnieki un mājražotāji strādā citviet Latvijā un ārzemēs. Es personīgi no «Rūzeles» un Rūjienas Tautskolas esmu ieguvusi ne vien daudz jaunu zināšanu, bet arī lielisku kopības un tādu kā aizmugures drošības sajūtu. Milzīgs paldies Gunai Ķiberei un Gitai Zariņai par viņu ieguldīto darbu, dodot atspērienu un veicinot izaugsmi vietējiem amatniekiem un mājražotājiem.
Matīšu «Dzintare» gan savu darbību ir izbeigusi, jo vai visas biedrības dalībnieces jau ir pietiekami spēcīgas un zinošas katra savā darbības jomā, tādēļ vairs nejuta vajadzību pēc šādas kopienas.
Toties jūs nesen pabijāt Latvijas Lauku sieviešu apvienības Rēzeknes biedrības organizētajā nometnē Latgalē. Ko tā deva?
Latvijas Lauku sieviešu apvienībai šogad jubileja – jau 25 gadi! Ir nodoms jubileju atzīmēt atdzimstošajā Kaucmindē. Agrāk pastāvēja sekmīga sadarbība starp Lauku sieviešu apvienībām visā Baltijā, un katru gadu citā valstī notika šo apvienību divu dienu konferences, kas bija daudzpusīgi izglītojošas. Baltijas mērogā diemžēl lauku sieviešu sadarbība ir apsīkusi un ne jau intereses trūkuma, bet gan tām pieejamā atbalsta finansējuma izsīkuma dēļ. Pirmsākumā apvienībai biedrības bija gandrīz vai visos Latvijas rajonos, tagad to skaits sarucis, taču ir novadi, kur joprojām tās darbojas. Joprojām dzīva ir tradīcija, kad katru gadu kāda cita novada biedrība organizē pie sevis vasaras nometni. Pērn tāda bija Limbažos. Nesen no 6. līdz 7. augustam Rēzeknes Lauku sieviešu biedrība «Sidrabrasa» aicināja uz nometni Latgalē. Mēs no Rūjienas «Rūzelēm» ceļu uz viesmīlīgo Latgali mērojām trijatā. Pirmajā dienā iemēģinājām roku gleznošanā, ciemojāmies pie keramiķa, pabijām kādā ziedošā hortenziju dārzā un pie vietējās uzņēmējas Velgas Codes iepazinām, ko un kā var radoši sameistarot no reiz jau lietotiem apģērbiem un aksesuāriem. Nakšņojām ģimenes uzņēmumā – viesu namā «Zaļā sala». Otrajā dienā tikāmies ar fizioterapeitu, kurš sniedza mums praktiskās nodarbības, kā pareizi veikt vingrinājumus mugurai, pleciem, sprandam. Nometnes izskaņā apguvām kārtējo jauno prasmi, kā no kreppapīra izgatavot iespaidīgas lielziedu krizantēmas. Divas dienas latgaliešu viesmīlībā pagāja nemanot, tādēļ mājās braucām ne tikai emocionāli pacilātas, bet atkal ar jaunām prasmēm rokās un prātos.
Darbošanās Latvijas Lauku sieviešu apvienībā, Rūjienas «Rūzelē» un Rūjienas Tautskolā jums droši vien ir devusi ne tikai jaunas prasmes un lielāku pašapziņu, bet arī daudz labu paziņu. No cilvēkiem, ko tur esat iepazinusi, kurus jūs sauktu par viediem jeb dzīves gudriem?
Latvijas Lauku sieviešu apvienībā mums ir pašām sava čata grupa internetā. Tajā ir vērtīgi, allaž noderīgi kontakti no visiem valsts reģioniem. Regulāri apmaināmies viedokļiem, sveicam jubilejās. Par Rūjienu un rūjieniešiem mēdzu teikt, ka pa šiem sadarbības gadiem esam apēduši savu pudu sāls. Kolosāli cilvēki! Par viediem es pamatoti saucu ļoti gudro audēju Viju Rulli, uzņēmējus Sandru un Egonu Viļņus, Valmieras novada domes deputāti, uzņēmējdarbības atbalsta speciālisti Gunu Ķiberi un Rūjienas Tautskolas vadītāju Gitu Zariņu.
Dzirdēju, ka jums paralēli mājražošanai uzradušies jauni pienākumi – aprūpētāja.
Jā, esmu kļuvusi par Latvijas Samariešu apvienības aprūpētāju grupu dzīvokļos Rūjienā – bijušās vecās slimnīcas ēkā. Palīdzam grupu dzīvokļos dzīvojošajiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā, iepirkties veikalā un dodam padomus, kā viņiem pareizāk, taupīgāk saimniekot. Viņiem ir arī dārziņš, kurā ir izaudzēts viss nepieciešamais bagātīgiem ziemas krājumiem. Un, rau, manas dzīves laikā un dažādos kursos apgūtās prasmes nu varu atkal kādam nodot tālāk. Sanāk kārtīgas radošās nodarbības, kurās kopīgi liekam burkās visu, ko vien var no izaugušā sakombinēt un salikt. Atsaucība ir liela!
Nevaru arī nepajautāt jums kādu padomu to «Liesmas» lasītāju vārdā, kuru virtuvēs arī pašlaik darbojas «konservu cehi».
Kad man tā vaicā, iesaku no dārza labumiem vispirms pagatavot ne jau uzreiz kaut kādus luksus produktus, bet gan tīri praktiskas, garajā ziemā ļoti noderīgas, ātri pagatavojamas lietas, piemēram, sagataves tādām zupām kā soļanka, borščs, biešu zupa, kā arī pagatavot tomātu mērces, lai tās allaž būtu pa rokai. Ziema gara, tādēļ tagad katram krājumos ieliktajam dārzenim vai auglim būs liela vērtība. Nu kaut vai pašlaik tik aktuālajiem kabačiem. Ko iesaku? Es svaigus kabačus sagriežu gan kubiņos, gan arī sarīvēju uz rupjās skaidiņu rīves. Nospiežu lieko sulu un blīvi salieku plastmasas maisiņos, aizvelcēju tos un saldētavā iekšā. Tā daru arī ar ķirbjiem. Ziemā ņem laukā un lieto pēc patikšanas. Iesaku malto vistas gaļu ar kabaci! Sanāk kolosāli sulīgas un gardas kotletītes. Patīkams un sātīgs ir kabaču lečo, kam nepieciešami 2 kg kabača, 1 kg paprikas, ķiploka galva, 1 burciņa tomātu pastas, 2 ēdamkarotes sāls, 200 g cukura. Ja ir etiķa esence, tad ēdamkarote, ja etiķis, tad 8 ēdamkarotes, bet tos gan masai pievieno savārīšanas beigās. Lieto gan kā salātus, gan kā sagatavi zupām.
Kas jūsu divām meitām – Santai un Terēzei – un diviem mazbērniem – Dāvim un Hannai – ir ticis no jūsu dzīves gudrību lādes?
Jaunākā meita bez piecām minūtēm būs dermatologs. Viņai ir pavisam citi ēst gatavošanas principi un citi ikdienas ēdieni, tādēļ varu teikt, ka viņai, rosoties virtuvē, mani padomi vajadzīgi retāk. Vecākā meita gan šad tad man pajautā kādu ieteikumu un gatavo ļoti garšīgi, arī znotam tas padodas. Mazbērni – tā ir pavisam cita pasaule! Mazdēls Dāvis gan ir savulaik apmeklējis kulinārijas pulciņu un prot pats sev pagatavot arī vienkāršākus ēdienus. Kaut gardākie ēdieni viņam ir siera maizītes un picas, tomēr abi ar māsu prot pagatavot arī sautējumus un zupu uzvārīt. Tiesa – omes gurķu mērcītei arī šajos topa produktos ir vieta. Tas priecē! Tad nu lasītājiem pievienoju tās recepti.
Gurķu mērcītei vajadzīgi: 3 kg lielie gurķi, 3 gab. paprikas, 500 g sīpolu, 80 g sāls, 500 g cukura, 1 ēd. kar. sinepju, 1 ēd. kar. et. esences, 1 ēd. kar. karija, 1,5 ēd. kar. kukurūzas cietes un 2 gab. seleriju kāti. Gurķus nomizo, izņem lielo sēklotni un sagriež smalki kubiņos. Pieber 1 ēd. karoti sāls un vienu stundu notur, lai atsulojas. Lieko sulu nospiež, liek katlā sasmalcinātu papriku, gurķus, sīpolus, seleriju un atlikušo sāli, cukuru. Nedaudz pasautē minūtes 20, tad pievieno kariju, sinepes, lauru lapas, piparus. Vēl pavāra, pašās beigās pievieno etiķa esenci un kukurūzas cieti, atšķaidītu ar ūdeni. Kad uzmet burbuli, pilda burkās un aizvāko. Ja vēlas pikantāku mērcīti, tad sinepes pievieno vairāk.
Zinot, ka pašlaik daudzām saimniecēm aktuāli ir, kur likt zaļos tomātus, iesaku vienu no variantiem – pagatavot ļoti gardus salātus! Tiem vajadzēs: 3 kg zaļo tomātu, 3 gab. sarkanās paprikas, 2 gab. sīpolu, 1 galvu ķiploka un saišķi pētersīļu. Visu sagriež plānās šķēlītēs, sīpolus pusgredzenos, samaisa un aplej ar marinādi. To gatavo no 1 l ūdens, 1 ēd. karotes sāls, 6 ēdamkarotēm cukura un 1 ēdamkarotes etiķa esences. Pipari, lauru lapas, zaļumi pēc izvēles. Asākām izjūtām pievienojam nedaudz čili. Uzglabājas ledusskapī, pat ļoti ilgi! Lai izdodas!
MEISTARKLASĒ. Kreppapīra ziedi Rēzeknē. No labās: Vija Rulle, Antra Pavloviča un Līga Behteteva.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001