Par centru
Lodes sociālās aprūpes centrā ir 86 vietas, no kurām šobrīd 84 ir aizpildītas. Tomēr brīvās vietas ilgi nepaliks tukšas, jo ir cilvēki, kas gaida rindā uz šo pakalpojumu. Protams, laiks paiet, kamēr nokārto visas formalitātes. Pie mums ir izveidots spēcīgs, profesionāls personāls – centrā strādā 34 darbinieki, kuri nodrošina pakalpojumu. Apzinoties, cik strauji noveco Latvijas sabiedrība, saprotam arī to, ka arvien bija un būs cilvēki, kuriem nepieciešams sociālās aprūpes centru pakalpojums.
Mēs cenšamies saviem klientiem saglabāt esošās iemaņas un nodrošināt pilnvērtīgi pavadīt laiku. Protams, centra iemītnieku dzīvojamās telpas ir iekārtotas atbilstoši klientu vajadzībām, viņu rīcībā ir tehniskie palīglīdzekļi, ir nodrošināta medicīniskā aprūpe. Tomēr ar to viss arī nebeidzas – tiek organizēti un apmeklēti dažādi pasākumi. Te ir viņu mājas, un gribu, lai viņi te justos labi. Kāds man ir prieks, kad klienti paši saka, ka te ir mājas, tad saprotu, ka tā arī viņi jūtas. Tas man arī sniedz gandarījumu, kad no klientiem dzirdu šādus vārdus.
Aktivitātes
Brīvo laiku var pavadīt, kā nu kurš vēlas, ir cilvēki, kas, piemēram, pēc tam, kad paēd brokastis, uzspēlē kādas kāršu partijas. No rīta, pēc brokastīm, ejam ārā pastaigāties, pavingrot. Tad tie, kuri vēlas, var doties uz nodarbībām. Pēcpusdienas arī tiek pavadītas dažādās nodarbībās, mums ir arī brīvprātīgā meitene no Turcijas – Čeren, viņa prot seniorus iesaistīt aktivitātēs. Klientiem arī ļoti patīk smaidīgā meitene. Pēcpusdienās ir arī dziedāšanas nodarbības – jaunas dziesmas nelabprāt mācās. Izdzied vecās dziesmas un tad pa drusciņai mācās arī jaunās. Tomēr nav tā, ka neiemācās ko jaunu arī. Esmu novērojusi, ka ir tādi klienti, kas vairs nedzied, bet dodas uz nodarbību, jo kādreiz ir dziedājis, un patīk būt kopā. Ir tādi, kuriem patīk nūjot un nedaudz vairāk izkustēties. Mēs klientiem atļaujam brīvi izvēlēties, kā pavadīt laiku. Es nesaskatu jēgu tajā, ka spiež cilvēkam darīt to, ko viņš negrib, – tad būs pretreakcija. Un to mums nevajag. Katrs darbojas pēc savām vēlmēm, spējām un gribēšanas. Palīdzīgas rokas ir arī pie apkārtnes sakopšanas – gan dobes izravētas, gan puķes aplietas. Tas mani priecē, ka vēlas palīdzēt. Klientiem arī patīk skatīties televizoru – skatās gan seriālus, gan filmas, gan ziņas. Ir koplietošanas televizori, un ir arī istabiņās tiem, kuri vēlas.
Centrā rit arī aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve. Kopīgie pasākumi, svētku svinēšana un viesu uzņemšana pašu mājās padara iemītnieku dzīvi daudzpusīgāku un interesantāku. Nav tā, ka viss notiek aprūpes centra telpās – mēs dodamies arī uz pasākumiem kultūras centrā. Vietējie zina un pieņem viņus. Man patīk, ka visi, kuri vēlas doties uz pasākumu, iet kopā. No sākuma mazliet uztraucos, kā tas viss process notiks, jo klientu veselības stāvokļi ir dažādi, tomēr organiski sanāca, ka norunājam, cikos ejam, visi sapulcējamies un dodamies. Tie, kuriem ir nepieciešama kāda palīdzība, jau ir sarunājuši, ar ko ies kopā, kas viņu pabalstīs.
Apmēram reizi mēnesī mums ir lielāks pasākums. Kultūras dzīvi organizē Maija. un viņa arī priecē klientiņus ar savu kapelu «Radu būšana». Klientiem ļoti patīk klausīties, kā viņi spēlē.
Attiecības
Pie mums brauc mācītājs Edgars Graudiņš no Rūjienas draudzes. Viņš sākumā brauca katru nedēļu, bet tad sapratām, ka tik bieži nav nepieciešams. Tagad brauc ik pārnedēļu, un klienti gaida šo tikšanos. Mācītāja tikšanās reizes ar klientiem ir vajadzīgas, jo mācītājs prot ar viņiem sarunāties, arī, ja redz, ka kāds ir sabēdājies, to cilvēku uzrunā. Edgars Graudiņš kā mācītājs ir ļoti atbalstošs un saprotošs, un es redzu, ka pat tie cilvēki, kas citās reizēs ir klusi un nerunīgi, ir atvērušies un piedalās sarunā. Protams, ja kāds grib ar mācītāju parunāties atsevišķi, to var darīt. Ir svarīgi, ka klients var izrunāties viens ar mācītāju, bez darbinieku klātbūtnes.
Es klientus viņu klātbūtnē nesaucu par klientiem, bet gan uzrunāju vārdā. Es zinu, ka klienti mani gribētu redzēt biežāk, bet man ir arī pienākumi, kas jāveic kā aprūpes centra vadītājai. Man ir visjaukākie klienti, ar kuriem varu parunāties, bet arī viņi ir ar saviem plusiem un mīnusiem. Lielākoties jau visi te dzīvo draudzīgi, protams, gadās arī pa kādam savstarpējam konfliktam, bet tas nav nekas ārkārtējs – mēs visi esam cilvēki, un ne vienmēr visu var atrisināt pa labam. Patīkami vērot, ka visi lielākoties ir draudzīgi un savā ziņā pat rūpējas cits par citu. Mums ir arī mīlas scēnas, kad ballē onkulītis aiziet izdancināt kādu citu dāmu pirms tās, kas uz viņu met acis… Tomēr mēs protam sarunāt, lai dodas uzdejot ar to dāmu arī, viņš piekrīt, bet tad mazliet padejo un ved nost no deju grīdas.
Tā kā visi klienti un darbinieki ir vakcinēti, šobrīd vēl ļaujam klientiem tikties ar tuviniekiem. Mēs redzam, ka šīs tikšanās ir ļoti nozīmīgas un vajadzīgas mūsu klientiem, tāpēc, kamēr ir labs laiks, tikmēr tikšanās var rīkot arī ārā. Protams, ir atvēlētas telpas, kur ir pietiekami liela platība, lai klients un viņa ciemiņš varētu netraucēti sarunāties, ievērojot visus epidemioloģiskos noteikumus. Kā būs tālāk – skatīsimies. Mēs jau neesam atrauti no kopējās sabiedrības.
GINTA PUTNA, sociālās aprūpes centra «Lode» vadītāja. Ārijas Romanovskas foto