– Kur dabas aizsardzības sistēmā ir pašvaldību vieta?
– Zinot Eiropas Savienības (ES) kursu uz zaļo politiku un jauno bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, dažādu dabas aizsardzības jautājumu risināšana arvien vairāk būs aktuāla arī pašvaldībām. Ir grūti nodalīt ikdienā nepieciešamo no tā, kas definēts normatīvajos aktos. Valsts pārziņā ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT), par to atbildīga DAP. Taču jebkura teritorija atrodas kādā pašvaldībā. Tas, ko dara pašvaldības dabas aizsardzībā šajā teritorijā, ir brīvprātīgas iniciatīvas, nevis autonomie pienākumi. Pašvaldībām ir svarīgi nodrošināt šo teritoriju pieejamību cilvēkiem. Protams, ja vien pašvaldība nav zemes īpašniece, kurai par to jārūpējas un jāatbild.
Kaut gan valstī kopumā ĪADT platību īpatsvars nav augsts, atsevišķās administratīvās teritorijās tās aizņem ievērojamas platības, piemēram, Veclaicenes, Kaplavas, Medumu, Līgatnes un Lapmežciema pagastā un Sabiles pilsētā – 100% no šo teritoriju platības, Kandavas pilsētā un Kolkas pagastā – 95%, Kaunatas pagastā – 93%. Savukārt 113 administratīvi teritoriālajās vienībās “Natura 2000” teritoriju vai nu nav, vai to platība ir mazāka par vienu procentu. Bija ERAF projekts “Antropogēnās slodzes mazinošas infrastruktūras izbūve un rekonstrukcija “Natura 2000″ teritorijās” ar pieejamo kopējo attiecināmo finansējumu – četri miljoni eiro. Projektus apstiprināja 12 pašvaldībām – Jelgavas, Liepājas, Rīgas, Ventspils, Carnikavas, Vaiņodes, Cēsu, Alūksnes, Daugavpils, Kuldīgas, Krustpils un Ropažu. Ne visām, kurām bija sagatavoti projekti, pietika finansējuma. Tas arī liecina, ka pašvaldības ir ieinteresētas cilvēkiem radīt iespēju apmeklēt ĪADT un vienlaikus domā par to, lai tās tiktu saudzētas.
Kovida laikā redzam, ka cilvēki dodas dabā, apmeklē labiekārtotas vietas. Apmeklētāju ir ļoti daudz, un tas nozīmē, ka šādu vietu arvien ir par maz. Taču ir jautājums – vai vienmēr jāapmeklē tieši labiekārtotas vietas.
– Takas veido, lai mazinātu antropogēno slodzi, jeb vienkāršāk, lai cilvēki nenomīdītu dabas pamatni.
– Tā ir, un tas ir galvenais mērķis. Taču lielā interese doties dabā rada jautājumu – ja to dara tik daudz cilvēku, vai slodze nav par lielu. Par to jādomā valsts institūcijām un pašvaldībām kopā. Varbūt jādomā par takām ārpus ĪADT.
– Ir arī takas upju krastos, parkos, mežos – vietās, kas nav dabas aizsargājamās teritorijas.
– Protams, bet par ĪADT ir pastiprināta interese, tās šķiet noslēpumainākas. Vienmēr jādomā, kādu taku ierīkot, vai tai vienmēr nepieciešams īpašs segums. Un vēl viens aspekts – visi esam pieraduši, ka dabas taku apmeklējums ir bez maksas. Kāds taču par tām maksā, tās uztur. Jādomā par balansu, lai sabiedrība var tās apmeklēt un ir arī līdzekļi to uzturēšanai. Māc bažas, vai pašvaldības turpmāk varēs uzturēt dabas takas, nemaz nerunājot par atjaunošanu, jo dabas resursu nodoklis tiek samazināts, budžets arī. Un tad ir jāizšķiras, kas ir primārais – attīstība, sociālie pakalpojumi vai taku uzturēšana.
– Dabas takas ir veselīga dzīvesveida nodrošināšana, ko pašvaldības akcentē kā vienu no uzdevumiem.
– Jā, bet, ja naudas pietrūkst, tad jāizvēlas, ko var atļauties. Ne jau pašvaldības apzināti nedarīs. Bet viss prasa naudu. Jāradina cilvēki, ka nevajadzīgo nedrīkst izmest, kur pagadās, tas jānes līdzi, jo nav iespējams to atkritumu daudzumu, ko taku apmeklētāji atstāj, savākt. Par savākšanu un noglabāšanu ir jāmaksā. Tas satrauc visus, kas izveidojuši un uztur infrastruktūru.
– Vai pašvaldības dabas aizsardzības problēmu risināšanu, pieejamības nodrošināšanu, infrastruktūras sakārtošanu veic mērķtiecīgi vai no projekta uz projektu?
– Tā ir ne tikai pašvaldībās, arī valstī daudz kas notiek no projekta uz projektu. Valstī kopumā būtu vajadzīga tūrisma infrastruktūras izveides stratēģija. Tad kopīga mērķa sasniegšanā iesaistītos gan pašvaldības, gan privāto zemju un objektu īpašnieki. Patlaban katrs takas veido tur, kur uzskata par vajadzīgu. Jautājums, vai tās savienojas kādos lielākos maršrutos, kur apkārt ir citi tūrisma objekti – naktsmītnes, ēdināšanas iespējas. Tas būtībā ir reģionāls jautājums.
– Ir aktīvi cilvēki, biedrības, kas īsteno projektus, un pašvaldība tos līdzfinansē. Kad darbi pabeigti, uzturēšana paliek pašvaldības ziņā, jo tā ir saimnieks savā teritorijā.
– Pašvaldības gana daudz domā un dara dabas aizsardzībā. Tūrisma infrastruktūras sakārtošana nav tas lielākais ieguldījums. Pašvaldības kopj arī biotopus teritorijās, kas ir DAP pārziņā. Tā, piemēram, pašvaldība pļauj niedres Liepājas ezerā, apsaimnieko Āraišu ezeru. Tas ir tiešs ieguldījums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Ezeri, jūras piekraste, visi iekšējie ūdeņi, kas atrodas dabas liegumos un nacionālajos parkos, ir nevis pašvaldību, bet DAP pārvaldībā. DAP tiešais uzdevums ir dabas aizsardzība. Cilvēki vēršas pašvaldībā, jo vēlas, lai ierīko, piemēram, peldvietu vai izejamu taku līdz kādam avotam. Pašvaldību savienība jau gadiem ministrijā par to runā, un cerams, ka vēl šogad tiks izveidota darba grupa, kurā spriedīs, kas ir atbildīgs par ĪADT un ko nozīmē pārvaldība. Tagad pārvaldība ir vienai institūcijai, bet labiekārtošanu, atkritumu savākšanu veic cita.
– Valsts var pateikt, ka nav naudas, bet pašvaldībai iedzīvotāju vajadzības, ierosinājumi ir svarīgi.
– Jā, var jau pateikt, ka tas nav pašvaldības kompetencē. Bet, ja iedzīvotājiem tas ir svarīgi, tāda atruna nederēs. Vēl ir jautājums, piemēram, par mazajām upēm. Ministrija ir pasūtījusi pētījumu, un tiks vērtēts, kurš par tām atbildīgs, kāda varētu būt tālākā rīcība. Patlaban grūti pateikt, kurš par tām ir atbildīgs, jo lielākā daļa mazo upju ir privātas, lai cik pārsteidzoši tas arī būtu. Tad ir jautājums – kāda ir privātā īpašnieka atbildība, kāda valsts. Mazo upju kopšana arī notiek no projekta uz projektu, talkās, ko ierosina pašvaldības vai entuziasti. Kur ir entuziasti, tur kaut kas notiek.
– Ar dabas aizsardzību saistās arī cīņa ar invazīvajām sugām.
– Un tas nav tikai latvānis, arī tādas sugas kā Spānijas kailgliemezis, kas nav oficiāli atzīts par invazīvu, bet kura draudi mūsu dabai jau redzami. Viegli pateikt, ka tā ir pašvaldības kompetence, bet kur iegūt finansējumu un kāds ir likumīgais ietvars, lai saistošajos noteikumos ierakstītu, ka jāierobežo Spānijas kailgliemeža izplatība. Par to runāts arī VARAM, bet pagaidām nekas nemainās.
– Sabiedrība prasa konkrētu rīcību, bet ne vienmēr viss tiek izskaidrots. Skaidrības nav pat par nepieciešamajiem dabas aizsardzības plāniem.
– Tomēr arvien biežāk DAP un pašvaldības, tos saskaņojot, rod kompromisu. Nav runa par to, ka sargājam unikālas vērtības, bet vairumā gadījumu sargāšana nav savienota ar saprātīgu saimniekošanu. Ja tā būtu, iegūtu gan dabas aizsardzība, gan iedzīvotāji, kuri tur dzīvo.
– Bieži vien aizliegumi ir pārprasti. Dažkārt arī pašvaldībām tas ir izdevīgi, jo var aizbildināties, ka šajā teritorijā jau neko darīt nedrīkst.
– Tas ir mīts, ka neko nedrīkst darīt. Kad jautā, ko tieši nedrīkst darīt, tad izrādās, ka tādu aizliegumu nav, tikai jāievēro, kad un ko darīt. Mikroliegumos noteikumi ir strikti, un, ja cilvēks nevar iegūt malku savā mežā, tas nav pareizi. Un te ir arī runa par saprātīgām kompensācijām. Jābūt skaidriem noteikumiem un finansējumam.
– Jaunajos novados droši vien ne tikai iepriekš plānotās ieceres neizdosies realizēt, bet no daudz kā būs arī jāatsakās.
– No šīs situācijas neviens nav pasargāts. Tiek solīts – lielāki novadi, vairāk naudas, bet tā ne no kurienes neradīsies. Grūti spriest, kā būs. Prioritātes var mainīties. Lielākā mērogā mazais var kļūt nenozīmīgs. Vides aizsardzībā novados ir izdarīts ļoti daudz. Protams, ikviena objekta, vietas uzturēšana prasa līdzekļus. Katrs ir savas vietas saimnieks, arī pašvaldība savā teritorijā – lielā vai mazā.
“Viens ir objektu izveidot, un parasti to paveic par projekta līdzekļiem, bet uzturēšana, remontdarbi, arī atkritumu vākšana ir pašvaldību ziņā. Ja kaut kas ne tā, atbildību prasa no pašvaldības,” vienu no problēmām ieskicē Sandra Bērziņa. Foto no LPS arhīva