Lai arī statistika liecina, ka cilvēki no nevēlamām drēbēm atbrīvojas, biežāk izmetot nekā atdodot vai ziedojot kādam citam, aktīvisti, kuriem rūp vide, dara visu, lai pierādītu – arī vecais apģērbs pelnījis otro iespēju. Pieredzējusī šuvēja Edīte Padāne darbā ar klientiem redzējusi lielo atkritumu kaudzi, kas veidojusies kā no audumu atgriezumiem, tā jauniem apģērbiem: “Kad redzi, cik daudz jau ir saražots, liekas, kāda jēga pirkt vēl? Kad to sapratu, sāku domāt, ka veco būtu lietderīgi atjaunot. Bērnībā mamma veda uz lietoto apģērbu veikaliem, kur sortiments jau pašos pamatos bija citādāks nekā zārai un ņūjorkeriem. Ja iesākumā likās, ka vilkt lietoto apģērbu ir neērti, tagad šķiet – cik tas bija labi, jo tā tu iemācies atšķirties, veido kaut ko jaunu un attīsties mākslinieciski.”
Liepājā, biedrības “Radi vidi pats” telpās, izveidots “Pārmaiņu punkts”. Tā ir vieta, kur var ne vien atstāt apģērbu, bet arī mainīties ar to. “Vienmēr drēbes sev veidoju tieši no tur pieejamā apģērba. Ir drēbes, kas tur stāv gadiem, neviens tās neņem, tad nu mums ar kolēģi radās ideja dot tām otro iespēju. Veidojām karodziņu virtenes, kosmētikas somiņas, spilvendrānas patch-work tehnikā,” stāsta šuvēja.
Rodas jaunas rotaļlietas
Kad šādas prasmes jau apgūtas, meistares lemj neturēt sveci zem pūra un meistarklasēs ierāda arī citiem, ko jaunu mēs varam izveidot no tā, kas mums jau skapī. Vienā no tām dāmas ar profesionālu šuvēju palīdzību mācījās labot apģērbu, kuram bojāts rāvējslēdzējs, izirusi kāda vīle vai arī jāpāršuj bikšu staras, garums, padarot tās piemērotākas valkātājam. Edīte ar prieku dalījās padomos, lai gan atzina, ka ir arī tādi apģērba gabali, kuru labošanu nav vērts veikt, jo audums nolietojies, tomēr tas nenozīmē, ka tas jāmet atkritumu urnā. “Tādos gadījumos mēdzam veidot paklājiņus no auduma atgriezumiem, veciem T krekliem vai arī veidojam spilvendrānas no kopā sašūtiem ielāpiņiem. Tas ir ietilpīgs darbs, tomēr rezultāts priecē, turklāt skaidrs ir tas, ka citam tāda nebūs.” Vispieprasītākā esot vīriešu kreklu pārstrādes darbnīca, kur no kungu krekliem tiek darinātas kleitas. Arī rotaļlietu darināšana aizrauj daudzus, uz to pieteicies pat kāds deviņus gadus vecs zēns, izdzirdējis par iespēju, un lūdzis mammai viņu pieteikt.
Labo to, kas mīļš vai dārgs
Šuvējas atzīst, ka mūsdienās ražotiem apģērbiem kvalitāte ir ļoti atšķirīga. T krekliem gadās šķības sānu vīles, kas liecina, ka darbs veikts neprecīzi, visdrīzāk tā iemesla dēļ, ka tas netiek griezts individuāli, bet mehāniski, kur neviens nepiefiksē, vai audums izbīdījies. Atšķirīga ir arī auduma kvalitāte.
Mūsdienās pērkam, palietojam un izmetam. Tas, vai lētāk ir remontēt vai nopirkt vietā jaunu, katram jāvērtē individuāli. E. Padāne pieredzējusi, ka cilvēki nes labot ne vien naudas izteiksmē dārgas lietas, bet arī tās, kas ir vecas, bet mīļas. “Ir bijis tā, ka atnes kokvilnas bikses, kurām ielāps uz ielāpa, bet ārā nemet, jo tās ir ērtas un mīļas. Vai arī nācis no mīļa cilvēka, mantots. Šādās reizēs klients neskatās – kvalitatīvs apģērbs vai ne. Ir gadījumi, kad remonts izmaksā dārgāk nekā jauna apģērba iegāde, piemēram, mugursomas slēdzēja nomaiņa, tad nu cilvēks individuāli vērtē – turpināt lietot veco un finansiāli tur ieguldīties vai mest ārā un pirkt jaunu.”
Atgriezumu dzīve maksā dārgi
Kuram šuvējam gan izdodas palikt bez neviena atgriezuma? Tomēr liela daļa meistaru domā, kā tos samazināt, arī Edīte. “Džinsa atgriezumus izmantojam dažādiem ielāpiem, jo bikses ir tās, kurām parasti cilvēki izvēlas mūžu pagarināt atkal un atkal. Veco T kreklu atgriezumus izmantojam paklāju tamborēšanai vai tamborējam kārbiņas, groziņus, kuri mājsaimniecībā lieti noder, tāpat var veidot aksesuārus. Atgriezumu iespējas ir dažādas, katru auduma stūrīti var ielikt kolāžā vai iešūt spilvendrānā, bet jāsaprot, ka tas ir liels darbs, jo likt kopā atgriezumu gabaliņus nav ne viegli, ne ātri. Gadījumā, ja vēlamies ko tādu pārdot vai iegādāties, jārēķinās, ka arī cena nebūs no zemākajām, rēķinot ieguldīto laika periodu.”
Savām vajadzībām no auduma Edīte izveidojusi pat drēbju pakarināmo, ņēmusi dēli, apvilkusi to ar audumu, ieskrūvējusi āķīšus, un praktisks dizaina elements gatavs. Reiz šuvēja apņēmības pilna griezusi vecās drēbes smalkās strēmelītēs un šuvusi kopā, lai izveidotu jaunu auduma gabalu, citu reizi no diviem svārkiem un vienām biksēm uzšuvusi jaunas bikses, savukārt viņas kolēģe Dana vecos apģērbus ārdot pa vīlēm un veidojot no tiem jaunus modeļus, spēj tik darboties.
Patērētājs dzīvo steigā
Mūsdienu raitais dzīves ritms bieži neļauj lēnu garu šūdināt izirušu bikšu vīli, to novērojusi arī Edīte. “Īpaši tas manāms jauniešu vidū, kuriem patīk mainīt lietas. Nopērku vienu krekliņu, panēsāju, tad citu, kas akcijas cenā maksā 1 eiro. Tieši tāpēc mēs ar šīm meistarklasēm gribam parādīt veidu, kā var citādāk: ziedot iestādēm, patversmēm, trūcīgām ģimenēm vai salabot un pāršūt sev, veidot dažādus mākslinieciskus interjera objektus. Katrai lupatiņai var atrast otro iespēju, pat vecais dvielis var kļūt par jaunu grīdas lupatu vai kaķa paklājiņu. Saprotu, ka viegli tas nav, īpaši Melnās piektdienas piedāvājumos, influenceru ieteikumos, kad redzam, kā viņi katru otro dienu maina tērpus. Spiediens ir liels, tāpēc šis vairāk atkarīgs no katra paša individuālās apziņas.”
Itāļu audums atkritumu urnās
Edīte guvusi pieredzi arī modes galvaspilsētā Milānā, kur vairākus gadus darbojusies kāda dizainera paspārnē augstās modes pasaulē. Dizaineram bijušas vairākas šuvējas, modelētājas, kuras taisa prototipus. Vienai no šīm sievietēm mājās bija savs šūšanas ateljē, kur tad arī notika lielie šūšanas darbi. “Dizaineram, protams, neinteresē tie atgriezumi, kas mums paliek pāri, bet mēs esam tie pirmie, kas gatavo prototipu, kurš vēlāk tiek sūtīts uz šūšanas cehiem. Šī kundze visu, kas palika pāri, nešķirojot meta gružkastē, pat ļoti lielus itāļu kvalitātes auduma atgriezumus. Man bija žēl, un es sāku tos izmantot. Modes industrija pati par sevi ir nežēlīga, īpaši Milānas Modes nedēļā, kur šuvējām ir slodze līdz pat 12 stundām, ne ēdušas, ne dzērušas, pat ģībst. Uz mēles to neviens neredz,” aizkulisēs ļauj ieskatīties šuvēja.
Edīte zina teikt, ka vietējais uzņēmums “Lauma” ar atgriezumiem vis lieki nešķērdējas, viņi tos devuši gan Liepājas mākslas skolai, gan Bērnu un jauniešu centram un topošajām šuvējām tehnikumā, kas ir labs risinājums, lai nodrošinātu tālāko apriti. “Tas varētu būt pareizais ceļš, kā sadarbojoties mēs domātu arī par vidi,” piebilst Edīte.
Foto: Meistarklasēs Edīte Padāne ierāda vieglākos veidus, kā uzlabot savu apģērbu un tikt galā ar bojātajām vietām. Vislielākais pieprasījums ir pēc tā, kā salabot rāvējslēdzēju, tomēr arī apģērba iešūšana vieglāk sokas profesionāļa vadībā.
Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.