Vai ieceres, ar kādām nāci uz «Vīziju» par režisoru un par kurām stāstīji pirms diviem gadiem, ir piepildījušās?
— Tad nācu ar šaubām. Kad intervijā «Liesmā» toreiz izteicu savus uzskatus, kā mums kopā darboties, pēc tam sanāca nopietna saruna. Visi bija izlasījuši, sapratuši, ko es saku un gribu. Aktieri arī izteica savus viedokļus. Sapratāmies, un kopš tā brīža viss ir gājis vien uz augšu. Jau tajā gadā ar Andreja Upīša viencēlienu «Ragana» skatē dabūjām otro kategoriju, veiksmīgi startējām Vidzemes reģionālajā skatē Alūksnē. Pirmajai reizei tas jau bija labi. Pērn ar Blaumaņa «Ļauno garu» skatē Smiltenē dabūjām pirmo kategoriju, no amatierteātriem bijām labākie, bet tur iznāca konkurēt jau ar Smiltenes Tautas teātri, un, kaut tikai par 4 punktiem, tomēr no viņiem atpalikām. It kā jau par pirmo kategoriju varētu priecāties, bet šis prieks ir ar pēcgaršu, jo bijām strādājuši krietni labāk nekā iepriekš, tomēr uz Vidzemes skati netikām. Reizēm gan arī apceru — varbūt pat labi, ka netikām divus gadus pēc kārtas, citādi sāktu jau domāt, ka vietu Vidzemes skatē esam automātiski nopelnījuši. Martā, kad Smiltenē būs arī Vidzemes skate, aizbrauksim tur šoreiz vien kā skatītāji un mācīties.
Ko tagad?
Oskars: — Virziens mums ir pareizs, ir sajūta, ka ejam visi kopā. Tas nozīmē, ka nu ir jāiet vēl tālāk. Kolektīvs ir audzis arī plašumā. Tādēļ atkal ņemam divus darbus, jo vienā visiem lomas nesanāktu. Aktieri gribēja, lai būtu komēdijas. No internetā pieejamajiem mūsdienu dramaturgu darbiem izvilku vidējo aritmētisko, lai luga būtu smieklīga un arī man kā režisoram būtu interesanti. Viena ludziņa ir Monikas Zīles «Džentlmenis ar pannu». Par ciematiņu, kurā cits par citu visu zina. Kad ierodas jauns speciālists, viņš uz kopējā fona izceļas kā džentlmenis, bet tad rodas sarežģījumi.
APLAUSI UN ZIEDI ATKAL NOPELNĪTI. Pēc «Ļaunā gara» izrādes Bērzaines tautas namā aktieri atvadās no skatītājiem. Vitauta Staņas foto