Lielākā daļa Ukrainas kara bēgļu Valmierā ieradās martā. Ģimenes iekārtojās, mēģināja kaut nedaudz pierast pie lielajām pārmaiņām, sarūpēja sadzīvei pašu nepieciešamāko un tad, pat neapspriežot – vajadzēs vai nevajadzēs, bija gatavas mācīties tās valsts valodu, kurā rasts patvērums.
«Jūtu lielu cieņu pret šiem cilvēkiem. Viņi ir pozitīvi, atvērti jaunajam un motivēti valodu mācīties. Kādam izdodas vieglāk, citam grūtāk, bet pašu vajadzīgāko – sasveicināšanos, pateikt paldies, izstāstīt, kā gājis, kā jūtas, – visi jau prot,» sacīja skolotāja Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā Aija Ignate, kura atsaukusies uz aicinājumu vadīt latviešu valodas apmācību Ukrainas kara bēgļiem.
«Man bija sajūta, ka jāpalīdz, un šis ir veids, kā varu to izdarīt,» sacīja pieredzējusī skolotāja, rādot kādi mācību materiāli sarūpēti, lai valodu būtu vieglāk iemācīties.
«Liesma» nodarbībā viesojās trešdienas pēcpusdienā. Tobrīd tika izzināta Latvija – kādas mums pilsētas, kuras kaimiņos, kuras pie jūras un kādi Latvijā mēdz būt laikapstākļi.
IEINTERESĒTI mācīties latviešu valodu, atkārtot apgūto mājās un lasīt latviešu valodā kaut pāris teikumus dienā. Oksana (priekšplānā) un arī Ukrainas jaunieši zina, ka katras valodas zināšanas ir vērtība. I. Kalniņas foto