
«Tumša nakte, zaļa zāle, laukā laidu kumeliņu. Migla, migla, liela rasa, Man pazuda kumeliņis. Nu, Dieviņi, tava vaļa, Nu tavāi rociņāi. Nu tavāi rociņāi Manis labis kumeliņis. Nokrīt migla, nokrīt rasa, Es atradu kumeliņu,» šīs rindas ir tradicionāla latviešu tautasdziesma, kurai nav viena konkrēta autora. Dziesmas vārdi un melodija ir tautas mantojums, kas gadsimtu gaitā nodots no mutes mutē. Šī Emiļa Melngaiļa kora apdare ieskanas latvietī, lūkojoties pāri pļavai līdz pašam apvārsnim. Migla, rasa, saules riets un lēkts ir dabas dāvanas, kas spēcina latvieti no saulgriežiem līdz saulgriežiem, cauri laika griežiem un pāri laikam.