Kā sākās tava mīlestība pret zirgiem?
Es īstenībā esmu pilsētas bērns, un neviens no maniem vecākiem un radiniekiem nav zirdzinieki. Tomēr man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, vienmēr, kad braucām pie kāda ciemos uz laukiem, es kūtiņā nosēdēju ilgāk nekā istabā. Samīļoti un paauklēti bija gan teliņi, gan gotiņas, gan vistiņas ar gailīšiem. Kad man bērnībā prasīja, par ko es gribu kļūt, teicu, ka par vetārstu cālīšiem (smejas). Tolaik noteikti man tuvāki bija cāļi nekā zirgi.
Laiks gāja, tad man bija kādi 12 gadi, un man bija divas draudzenes, ar kurām gribējām pamēģināt ko jaunu vai kādu sporta veidu. Agrāk jau nebija tik daudz iespēju un sporta veidu, bet mēs uzzinājām, ka Valmierā, Valkas ielā, ir stallis un tur var iet trenēties. Mēs tolaik bijām trīs kautrīgas krievu tautības meitenes, no sākuma gājām tikai paskatīties, kas tajā stallī notiek. Trenere arī uz mums tikai noskatījās, jo pieprasījums bija ļoti liels un bērnu bija daudz. Gājām uz stalli vairākas reizes, bet grūtības sagādāja tas, ka tolaik vēl nerunājām latviski tik labi, un tur lielākoties gāja latviešu bērni.
RUFINA ar meitas Viktorijas zirgu Fantast Viana. Ārijas Romanovskas foto