LAUKU MĀJĀ strādā un atpūšas, tā uzskata rīdzinieki Pāleni, kuri jau vairākus gadus bieži satiekami Ipiķu pusē. Īsi pirms Jāņiem — Aivars ar kundzi Ivetu, dēlu Ingemaru, meitu Jutu un mazbērniem. Jāņa Līgata foto
«Guļu, kad citi jau ir sapulcēs,» smaidīja Aivars Pālens, kad viņu apciemojām Ipiķu «Galdniekos». Pirms pieciem sešiem gadiem Pāleni nodomājuši, ka jāskata laba vieta dzīvošanai ārpus galvaspilsētas. Kā atkūlušies tik tālos laukos, šķiet, pašiem vairs nav konkrētas atbildes.
«Sieviņa un meita skraidīja un meklēja lauku mājas. Mūsu kritērijs bija tāds: ja vismaz gadu māja nostāvējusi tukša un tā nav sapostīta, nekas nav izdauzīts un lauzts, tad būs laba dzīvošanai. Te mums ļoti patīk. Nav tālu līdz Rūjienai, blakus ceļš, netālu kaimiņi. Mums liekas, ka Ipiķos vispār dzīvo brīnišķīgi, gaiši cilvēki, tāpēc esam iedzīvojušies. Neesam mājās augu gadu, šad tad aizbraucam uz Rīgu, citreiz — kur man darba dēļ vajadzīgs, bet diendienā uz darbu neesmu gājis jau sen, pat padomju gados centos no tā izvairīties,» stāstīja Aivars, kurš ir ģimenes galva un pēc profesijas inženieris siltumtehniķis.
«Bija laiks, kad strādāju Jūrmalā, komunālprojektā. Tas bija tālajos astoņdesmitajos gados. Mums bija lojāls priekšnieks, kurš teica: man ir pilnīgi vienalga, kur jūs strādājat — vilcienā, birojā vai tualetē, jo interesē tikai darba rezultāts. Tā, manuprāt, ir ļoti pareiza pieeja,» sacīja Aivars, piebilstot, ka tas, protams, iespējams, ja tev ir pietiekami daudz zināšanu, pieredzes un esi no tiem, kas spēj būt patstāvīgs un tikpat patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Vaicāts, kas ir tie lēmumi, kas jāpieņem tagad, strādājot «Galdniekos», Aivars bilda, ka darba viņam ir ļoti daudz un pa vasaru jāstrādā pie vairāk nekā 20 pasūtījumiem.
«Tikko pabeidzu Vilces pamatskolas un bērnudārza projektu. Arī abas Madonas ģimnāzijas ir manējās, Kalnciema vidusskola, Inčukalna sporta komplekss un vēl citi. Kāds jau pabeigts, citur vēl plānošana priekšā.