Kad rīta pusē iebraucām viņa lauku saimniecībā Zilākalna pagasta «Zažēnos», darbi jau bija padarīti — zirgi un pārējie lopiņi pabaroti, mēsli izvesti. Maršruts Valmiera – Zilaiskalns tiek mērots katru rītu, arī brīvdienās.
«Pa vasaru gan paliekam tepat, bet ziemā mājiņa būtu jākurina, izdevīgāk izbraukāt. Es ne par ko nežēlojos, jo daru to, kas patīk. Šāda dzīve ir vienkāršāka, problēmu mazāk. Lopi pabaroti, mēsli izvesti, tātad viss kārtībā. Ne kādās biedrībās, ne partijās neesmu iesaistījies un arī neiesaistīšos,» saka Aivars, kurš savulaik divus sasaukumus bijis vietējās pašvaldības vadītājs.
No zirgiem pie auto
Apsēžamies parunāties, un Aivars pastāsta par savu mūža aizraušanos ar zirgspēkiem:
«Ar zirgiem nodarbojos, jau mācoties piektajā klasē. Bet pirmā iepazīšanās ar tiem notika tēva dzimtenē Latgalē, kur pa reizei aizbraucām ciemos. Arī vienai radiniecei līdz fermai, kur viņa strādāja par slaucēju, bija jāmēro četri kilometri, un kolhozs bija iedevis zirgu, ko viņa no rītiem jūdza un brauca uz darbu. Lai arī dzīvojām pilsētā, tēvs bija kalējs, un viņam palūdza apkalt sporta zirgus. Tad arī tēvs palūdza, vai puika nevarētu nākt uz hipodromu pamācīties jāt. Par šādu iespēju biju ļoti priecīgs, jau no rīta domāju, kā pēc skolas iešu uz stalli. Bija jādomā, kur izglītoties tālāk, un, tā kā man arī tehnika patika, izvēlējos Daugavpilī mācīties par mehāniķi.
Tehnika ta’ tehnika, bet tie zirgi! Gāju pie tehnikuma direktora un saimniecības direktora vienā personā, sarunājām, ka viņš man tehnikuma teritorijā esošajā stallī iedos divus zirgus, ko trenēt. Lai pats izvēlos. Pēc gada vēl divus iedeva. Tad no Burtniekiem atveda ērzeli un ķēvi, arī no Rēzeknes zirgaudzētavas. Izveidojās pilns stallis. Pie zirgiem nāca arī citi puikas un dažas meitenes. Jājām sacensībās, nopelnījām vairākas godalgas, pildījām sporta klases.
AIVARS DUKŠTA ar ķēvīti Palmu «Zažēnu» ganībās. Jāņa Līgata foto