Kā tapa kultūras nams
«Uz ceļa satikās Kultūra, Nams un Cilvēks. Un brīnījās. Uz kurieni tu tāds? Un tu? Ja šai gadījumā visiem trim gadījies iet vienā virzienā, mums jāpriecājas. Bet ir arī citi ceļi – uz kazino vai humpalu bodi. Mūsu ziņā ir ņemt tos divus ceļa biedrus pie rokas un vest īstajā virzienā,» pēc Naukšēnu kultūras nama 20. jubilejas 2005. gada 23. decembrī «Rūjienas Vēstnesī» rakstīja Arnis Ozoliņš, piebilzdams, ka viss sācies krietni agrāk.
Agrāk un vienmēr Naukšēni centušies būt pašpietiekami. No tā arī tā dūša pretoties visādām pievienošanas reformām, ka Naukšēnos visa kā ir bijis gana – savulaik alus darītava, dzirnavas, kolhoza mehāniskās darbnīcas, profesionāli tehniskā skola, kas sagatavoja traktoristus mašīnistus, atslēdzniekus, šuvējas un trikotāžas adītājas, divi veikali, jauna ēdnīca, sakaru nodaļa, kalte, ciema padome un bibliotēka, ambulance, aptieka un vidusskola, un kas tik vēl viss.
1985. gada 21. decembrī atklāja jaunuzcelto kolhoza kultūras namu un kantori.