«Šo jaunekli skolā saņēmu smaidošu, ar mirdzošām acīm. Jau tad saskatīju viņā interesantu talantu – Rūdis, jau pirmklasnieks būdams, bija ļoti runīgs, drosmīgs, ar ļoti labu atmiņu un vārdu krājumu, vienlaikus bikls, kautrīgs. Tolaik vadīju teātra mākslas pulciņu mazajiem, un Rūdis tajā aktīvi iesaistījās. Tad arī sadzirdēju viņa neparasto balsi, runas izteiksmi, iejušanos tēlā, prasmi to iznest caur sevi. Paldies viņa vecākiem, jo bērnos pamatus turpmākajai dzīvei neapšaubāmi ieliek ģimene. Skolotājam pēc tam ir uzdevums sapucēt šo atrasto dimantu, apčubināt, lai tas spīdētu un laistītos.»
Pats Rūdis uzskata, ka valodu attīstīt viņam palīdzējušas tēta vakaros lasītās pasakas, kā arī viņa stāstītie daudzie smieklīgie stāsti no paša raibās dzīves. Un, kad aizbraukuši ciemos pie krusttēva, tēta brālēna, tad abu stāstītā pieticis visam vakaram.
RŪDIS VANTERS, Latvijas Stāstnieku ķēniņš ar savu jauko, sirsnīgo skolotāju Marinu Melkurti Kocēnu pamatskolas muzejā iekārtotajā barona istabā. Ārijas Romanovskas foto