«Liesmas» saruna ar aktrisi, kurai būt uz skatuves nav bijis bērnības sapnis, bet pašlaik viņa iespēju spēlēt sauc gan par sevis izzināšanas mākslu, gan gruntīgu vaļasprieku, kas iesniedzies jau vairāk nekā desmit teātra sezonu garumā.
Brīvo laiku var pavadīt dažādi, bet jūs tomēr izvēlējāties spēlēt teātri. Kāpēc?
Tas ir vecais stāsts: ej līdzi un tiec pats! Mana mamma vēlējās spēlēt teātri, iet uz amatierteātri, darboties bija interese. Tolaik mēs visi dzīvojām Kauguros un aizbraucām uz vienu no mēģinājumiem. Teicu mammai, ka paturēšu roku, lai iet un mēģina (smejas). Tolaik teātra režisore bija Iveta Kreišmane, un tieši tajā vakarā viņi gatavojās dzejas pasākumam. Iedalīja dzejoļus, un es arī tiku pie pantiņa. Mamma pēc divām sezonām atstāja šo vaļasprieku, jo nevarēja ar darbiņu savienot, bet es varēju un tā jau ilgāk par desmit gadiem spēlēju. Maza pauzīte bija, kad dzima mūsu trešais bērns, bet vēlāk atgriezos un atkalapvienojos ar «Vīziju».
KOLEKTĪVS, kas neatstāj vienaldzīgu. Kauguru pagasta amatierteātris «Vīzija» kļūst talantiem bagātāks. Izrādes spēlē jaunie un ļaudis brieduma gados, sakot, ka bez teātra spēles vairs neiztikt. Priekšplānā režisors Oskars Hofmanis un, saņemot «Vīzijas izcilnieks» balvu, aktrise Jolanta Pinkule. Foto no «Vīzijas» arhīva