ANDIS BOŠS: Ļoti gribētu lūgt šobrīd iztīrītajai upei piegulošo zemju īpašniekus, kā arī medniekus apsekot krastus ne tikai pēc lielākām vētrām un negaisiem, bet arī mēģināt tikt galā ar bebriem un viņu veidotiem aizsprostiem, tādējādi uzturot mūsu Rūju kārtībā iespējami ilgākā laika periodā. Ārijas Romanovskas foto
Projekta rosinātāju un īstenotāju, allaž darbīgo, tāpēc arī nevaļīgo ANDI BOŠU pagājušajā piektdienā uz dažām minūtēm izdevās noķert tīrumā, kur viņš, palīdzot partneriem, vāloja skābbarībai paredzēto pēdējo šīsvasaras atālu.
Kā tev radās ideja ķerties pie upes tīrīšanas?
Viss sākās diezgan vienkārši – pēc Sarmītes Praudiņas organizētās tikšanās uzrunāju vakara viesi Māri Olti par Rūjas likteni: ka tā piegāzta kokiem, kuriem neviens neķeras klāt, un kas būtu, ja es gribētu tīrīt upi saviem spēkiem. Māris ieteica rakstīt vides lietām paredzētu projektu, atklājot, ka tāds tūliņ atvērsies Latvijas vides aizsardzības fondā. Esot gatavībā neveiksmes gadījumā startēt citā projektā, ar lietpratīgu Anitas Dukures palīdzību pagājušajā gadā projektu uzrakstīju, viss sanāca, to apstiprināja, un bija jāsāk rīkoties. 2005. gada ziemā diezgan spēcīga vētra sagāza ļoti daudz koku upē, tā ka 2004. iznāca pēdējais gads, kad posmu no Ķoņu dzirnavām līdz Naukšēniem varēja izbraukt ar laivu – tā bija poļu tūristu grupa, kas pēdējā to paveica, bet arī ar lielām grūtībām. Pēc tam bija saimnieki, kas kopš 2005. gada atsevišķus posmus patīrīja, taču lielākā daļa no daudzajiem upes īpašniekiem sprieda apmēram tā: kaimiņš, visticamāk, neko netīrīs, tad kāda jēga man to darīt? Es uzskatu, ka to varēja paveikt vienīgi kopīgā pasākumā, un tas arī veiksmīgi izdevās. Divpadsmit kilometros, kuri tika reāli iztīrīti, no ūdens izvāca 900 kubikmetrus koku un zaru.