Tur ar dziesmām, dejām, rotaļām, pankūku cepšanu un domām par pavasari notika simboliskas atvadas no ziemas. Laukumā pie kultūras nama bija uzrīkota improvizēta krāsns ar dzīvu uguni un trim pankūku pannām uz plīts virsmas. Cepieni vareni smaržoja un arī lieliski garšoja! Kā gan citādi, ja mīklai bļodā pievienotas divdesmit olas. Laukumā, ievērojot Masļeņicas tradīcijas, bija uzstādīta pasākuma noslēgumā sadedzināšanai domātā salmu lelle. Ticējumi vēsta, ka, gatavojoties ziemas beigu un pavasara sākuma tuvošanās svētkiem, pankūkas esot jāēd visu nedēļu līdz pat pareizticīgo svinamajai dienai jeb piedošanas svētdienai, kas bija 6. martā.
Sedas kultūras pasākumu organizatore Arta Šomase, kā viesmīlīga namamāte sagaidot ikvienu sarīkojuma viesi un dalībnieku, sākotnēji raizējās, jo: «Pandēmijas ierobežojumu dēļ divus gadus mums šo svētku svinēšanas tradīcijā bija pārrāvums, tādēļ nezinu, cik atsaucīgi būs vietējie ļaudis, vai vispār gribēs izkustēt no mājām, lai atkal pulcētos.»
MIRKLI PIRMS. Daudzi nofotografējās pie svētku tradicionālās salmu lelles, pirms to atdeva uguns liesmām. Te – Sedas «Sudāruška». Ārijas Romanovskas foto