Esi pilnīgi jauna seja novada domē, tāpēc, lūdzu, īsos vārdos iepazīstini ar sevi!
Esmu nācis no laukiem. Cesvainē pabeidzu vidusskolu, pēc tam mācījos Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, esmu kokapstrādes tehnologs, ar kokapstrādi arī esmu visu savu apzinīgo dzīvi, rudenī man būs 57 gadi, nodarbojies. Pēc akadēmijas beigšanas 1984. gadā tiku nosūtīts un gadu nostrādāju Līvānos māju būves kombinātā, būvēju toreiz populārās līvānietes. Tad mani uzaicināja uz Valmieru, kur bija māju būves kombināts Vidzeme. Kopš 1986. gada dzīvoju Valmieras pagastā. Vidzemē nodarbojos ar logu un durvju ražošanu, arī citus konstruktīvos elementus gudrojām, kā labāk izgatavot. Pirmo gadu Vidzemē nostrādāju par konstruktoru, vēlākajos gados nodarbojos arī ar pašu māju montāžu, braucu uz objektiem. Deviņdesmito gadu sākumā nāca visas pārmaiņas, bija lielāka brīvība, arī iespēja veidot savus privātos uzņēmumus… Es izveidoju savu SIA ITA. Iesākām lēnām ar tirdzniecību, pārsvarā tie bija dažādi zāģi. Tad sākām veidot kokap-strādi, nopirkām garāžas, darbnīcas Purva ielā 17 Valmieras nomalē. Man nav nekad gludi gājis, ir pat ļoti smagi bijis — kad krīze sākās, nācās visus veikalus Valmierā, Smiltenē un Gulbenē likvidēt, arī Depo Valmierā tolaik vērās vaļā… Ļoti smagi bija! Gandrīz vai visu laiku nācies uz robežas dzīvot biznesā, taču nekad neesmu padevies, vienmēr esmu darījis visu līdz galam, cīnījies.
Biji Valmieras domnieks, tātad pilsētas sabiedrībā atpazīstamību guvis. Kas bija par iemeslu, lai tu tomēr ļoti kardināli mainītu savu līdzšinējo dzīves ritmu?
Ja tas notiktu, pirms vēl es biju par deputātu pilsētā, pilnīgi izslēgts būtu variants, ka es te piekristu nākt! Tomēr tajos četros gados, kamēr es kā uzņēmējs biju Valmieras domnieks, ieguvu ļoti labu pieredzi, izgāju tam visam cauri.