Pirmie ciemiņi nav jāgaida ilgi. Tiek izstaigāti kādreiz tik ierastie skolas gaiteņi un klases, ar kurām saistās tik daudz atmiņu. Skolas zālē tiek apskatīta vēsturisko materiālu slaidrāde. Dažs iepazīst jauno skolas ēku, jo gribas redzēt mūsdienīgus kabinetus un skaisti iekārtotās bērnudārza telpas. Bet, kad piereģistrēts vecākais – 1952. gadā skolu beigušais absolvents, jaunākie — šī gada beidzēji un daudzi citi, laiks pulcēties svinīgajam brīdim kultūras namā.
Izrādās, ceļš no skolas gaitu sākuma līdz pašreizējam dzīves periodam ir bijis garš, dažādiem priekiem un grūtībām piepildīts, un, lai nonāktu šajā dzīves pieturā, ir bijis jāmāk ne tikai zinātkāri sekot līdzi mācībām, bet arī dziedāt, dejot, sportot, muzicēt , draudzēties un pateikt paldies. Par to visu atgādina esošie un bijušie skolēni skaistā un saviļņojošā koncertā.
Koncerta astoņas pieturas atspoguļoja mūsu skolas darbu un radošumu 80 gadu garumā. Piestājām pieturās – Ceļa sākums, Atceramies — pieminam, Dejojam, dziedam, Muzicējam, Ballējam, Sportojam, Atgriežamies, kā arī pieturā Dziedam, arī strādājam…
Koncertā uzstājās pašreizējie skolēni ar dziesmām un dejām, kā arī mūsu skolas absolventi, kuri labprāt piedalījās koncertā. Pūtēju orķestris priecēja ar kuplo dalībnieku skaitu un muzikālo priekšnesumu. Par pārsteigumu parūpējušies bija arī mūsu sportisti – florbola komanda. Raitam deju solim ļāvās apvienotais deju kolektīvs – esošie dejotāji un absolventi. Paldies Smilšu kino meitenei Gunai Miķelsonei par vizuālo noformējumu smilšu bilžu veidā!
Pēc svinīgās daļas kopā sanākšana tiek iemūžināta dalībnieku kopbildē. Tad — atkalredzēšanās prieks, atmiņas, atmiņas… , sarunas par dzīves gaitām, kurām pamatu lielā mērā likusi skola — zināšanu, iedvesmas un enerģijas avots piepildītai un skaistai dzīvei.
Laiks paiet ātri, un klāt pusnakts mirklis. Renāra Kaupera Manai dziesmai skanot, sanākušie vienojas kopīgā dziesmā. Atkal aizkustinājums, prieks, enerģija, kas drīz sasniedz savu emocionālo virsotni, un, izjūtot prieka trīsas salūta laikā, skolas pieturā tiešām piestāj autobuss — vecā, mīļā pīlīte, ar kuru kādreiz tik daudz kartupeļu talkās un ekskursijās braukts, bet tagadējiem jauniešiem vien liecina par sen aizgājušo laiku eksotiku.
Drīz pieturas soliņš atkal aizņemts, lai iemūžinātu mirkli, kuru gribas paturēt, jo tas šķiet tik saviļņojošs un skaists, tomēr steidzas prom, jo jādomā par nākamajām dzīves pieturām.
Naukšēnu novada vidusskolas kolektīva vārdā sakām lielu paldies ikvienam, kurš iesaistījās un piedalījās salidojuma tapšanā!
SALIDOJUMA DALĪBNIEKI. Viļņa Pļaviņa foto