Dažu robežu šķērsošanai mums vajag pasi, bet citām pietiek pateikt «labdien» vai «tere». Tā darījām arī mēs, 2025. gada rudenī klauvējot pie Ipiķu, Vilpulkas un Meisakilas apkārtnes ļaužu durvīm. Esam pateicīgi visiem, kuri uz brīdi nolika malā kartupeļu maisu, ābolu ievārījuma katlu, pat pārtrauca seriāla skatīšanos un dalījās ar mums pusdienlaika kafijā un sarunā.
Mēs devāmies no mājas uz māju, bet nokļuvām daudz tālāk – uz laiku, kurā pilns autobuss no Ipiķiem devās uz Meisakilas ballēm; kur septiņpadsmitgadīga Ipiķu meitene kļūst par metāla frēzētāju Meisakilas rūpnīcā un kur caur Ipiķu mežu ar vilcienu var nokļūt Rīgā.
Tie ir mūsu līdzcilvēki, kaimiņi un vietas mūsu novadā, kur dažkārt joprojām «ir tāds ceļš, ka mašīna uz ledus iet grāvī pat tad, ja vienkārši stāv uz vietas», bet, «ja tev pašam mašiņš’ mājā’ nav, ta’ tev jābrauc pa to jauno veloceliņ’».
Sarmīte Svīķe no Dārznieku mājām. Ulda Rusmaņa foto