Ne tikai Mazsalacā, bet daudzviet pilsētās un novados tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) ir darbojušās cauri laikiem — padomju un pārmaiņu gadiem, kad rokām darināto viegli laukā konkurēja Polijas tirgus plačos dabūjamā un pārpārdotā lētā prece. TLMS ir spēcīga kultūras vides iezīme. Kā tā radusies? Mazsalacas rokdarbnieces saka, ka tolaik pieticis ar iedvesmu nākt kopā un darīt. Darīt to, kas pie sirds — izšūt, tamborēt, adīt, aust. Studijā laika atskaite paņemta pirms 45 gadiem, taču šīs prasmes nākušas no senčiem. Zināšanas mātes nodevušas meitām, meitas savām meitām un mazmeitām. Meistares neliedzas, ka pasaule mainās. Viņām nav ilūziju, ka teju katra latviešu sieviete sēdīsies stellēs un katra otrā vēlēsies savu varēšanu apliecināt, iesaistoties TLMS darbā, taču būs un paliks sievietes, kuras teiks, ka tieši rokdarbi — precīzi, kvalitatīvi, latvisku rakstu caurvīti — ir lieta, pie kuras sirds vienmēr būs klāt.
«Liesma» pirms TLMS «Mazsalaca» jubilejas pasākuma uz sarunu aicināja pašreizējo studijas vadītāju Ritu Ertmani un Guntu Jēkabsoni, kura aktīvi darbojas studijā, māca rokdarbus jaunajiem un studiju savulaik arī vadījusi.
Rokdarbi kā izteiksmes veids
«Viens ir tas, ka tu gribi studijā darboties, otrs — ir jānāk un jādara. Kad esi iekšā, tad āķis ir lūpā un laiks paiet, darbi nāk klāt un no jauna,» uzsver Gunta, un šo pārliecību viņa neslēpj arī meitenēm, kurām skolas gados ir interese par rokdarbiem, arī sievietēm jau brieduma gados, kuras skandē, ka ja ne šodien, tad rīt nāks uz Mazsalacas Amatu māju un adīs pašas, audīs, mācīsies no meistarēm. Gunta studijā darbojas 27 gadus, Rita no tās pirmsākumiem. Abas ir skolotājas, un abām ir vēlme zināšanas un prasmes dāvāt jaunajiem.
«Vai padomju gados adīja un auda vairāk? Man liekas, jā, bet varbūt tikai tā šķiet. Bija cilvēki, kas adīja, strādājot kolhoza kantoros. Visu varēja apvienot. Es jaunībā ļoti daudz izšuvu. Atceros, ka kreklu izšūt bija jāpabeidz līdz izstādes uzlikšanai un šuvu lidmašīnā. Vai toreiz lepojos? Drīzāk ne. Liekas, studiju biedriem pat neteicu, ka tāds man vaļasprieks, kaut piedalījos republikāniskajās izstādēs. Kāpēc tolaik nodarbojāmies ar rokdarbiem? Šķiet, tā bija iespēja izteikties. Mums studijā par latvisko rakstu aušanu un adīšanu nebija jātaisnojas, pa nagiem nesita, es neatceros arī reizes, kad kādu būtu mulsinājuši sarkanbaltsarkanie toņi vai ugunskrusts. Droši vien konflikti par etnogrāfiju radās, bet man tas nenāca ausīs, jo es darīju to, kas man patīk,» stāstīja Gunta, un arī Rita Ertmane piekrita, ka tolaik un arī pašlaik darbošanās studijā ir latviskuma izpausme.
«Mums tepat kaimiņos ir igauņi. Viņu raksti, darbu krāsu toņi atšķiras. Mēs veidojam darbus, kas ne tikai pauž latvisko, bet tieši Ziemeļvidzemei raksturīgo. Tas ir svarīgi,» uzsvēra Rita.
Studijas dalībnieki neslēpj, ka vienmēr nolieks galvu arī citu kolēģu paveiktā priekšā.
«Milda Lapsiņa, pateicoties kurai Mazsalacas studija tika izveidota, Malvīne Pudele, kura nosvinējusi 90. dzimšanas dienu un turpina adīt un šūt, Ilga Vītola, kura ada tik brīnišķīgus smalkus rakstainos cimdus. Arī Sarma Krēsliņa, Zenta Šaicāne. Mums ir brīnišķīgas kolēģes, meistares, kuru darbi joprojām pārsteidz, kuru darbus Nacionālais Kultūras centrs izvēlas izstādēm,» sacīja Rita Ertmane, rādot darbus, kas aplūkojami īpašajā studijas jubilejas izstādē un nākamajā gadā būs skatāmi Rīgā, kur organizē XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku tautas lietišķās mākslas izstādi, kas būs īpaša par godu Latvijas simtgadei.
Bez studijas nav varenuma
Katrs, kam patīk radoši darboties, to var darīt un izlikties, ka studijas nav, ka tādu nevajag. Latviešiem ne šūšana, ne adīšana un aušana nav jaunums. Vecie mazsalacieši stāsta, ka ne tikai lauku mājās, bet arī pilsētas dzīvoklīšos, ja vien vieta ļāvusi, liktas stelles. Latvijas brīvvalsts laikā audušas mātes un vecāsmātes, audušas vadmalu, tapuši palagi, galdauti, audumi brunčiem, biksēm un mēteļiem. Daudzas ģimenes līdz kaulam jutušas pēckara gadu smagumu, kad nav bijis ne līdzekļu, ne iespēju ko pirkt, tāpēc atkal noderējušas rokdarbu prasmes. Un padomju gados varēja piepelnīties, adot jakas, džemperus, šalles un cepures. Kāpēc darboties TLMS?
«Tas nozīmē augstāk, vairāk, jo tad var iet sabiedrībā, var iet izstādēs, ja tas patīk. Padomju laikos izstādēs nevarēja piedalīties, ja nedarbojies studijā, un vēl bija apburtais loks: ja tu nebiji meistars, tevi studijā neņēma, bet līdz meistara godam nevarēja tikt, ja nebija izstāžu pieredzes. Ko dod meistara nosaukums? Tas ir gods un slava, un «Daiļradē» varēja nodot darbus,» pavisam praktiski uz studijas darbības laiku raudzījās Gunta, bet Rita atcerējās, ka tieši studiju dalībnieki daudz pētījuši latviskos rakstus, uzmeklējuši senas grāmatas un domājuši, kā veidot darbus pēc iespējas etnogrāfiski precīzus, kvalitatīvus.
Mazsalacas studijas zīmols ir arī dziju krāsošana, izmantojot dabīgās krāsvielas. Gunta joprojām vāc dažādus augus un šķeteres mērc novārījumos.
«Nu, es ar to saslimu, taču ir ļoti daudz iespēju, un daudzi tās izmanto, izejvielas krāsot ar ķīmiskām krāsām. Košie toņi, kas daudziem patīk austajās segās, plecu lakatos, tieši tā ir iegūstami,» smaidīja Gunta, bet piekrita, ka TLMS, kas darbojušās cauri laikiem, ir iespēja prasmīgajām un uzņēmīgajām meistarēm savu veikumu izrādīt.
«Meistars, studija — tā ir kvalitāte, smalkums. Ir bijušas sievas, kuras ar trīskārtu dziju izada skaistu rakstu un priecājas, ka sanācis, ka tas ir viņējais, bet es saku: adi to pašu, bet ar daudz plānāku dziju un redzēsi, cik tad būs smuki. Mums tā rūpība darbos, darbu īpaša kvalitāte ir jānotur,» uzsvēra Rita Ertmane, piebilstot, ka katrs var adīt — darba, ikdienas, mežā ejamos dūraiņus, bet kādam būs jānoada goda pirkstaiņi, goda tērps, un tas ir TLMS dalībnieku spēkā.
Ļaujas arī radošumam
Pareizie kanoni, toņi, raksti — meistari zina, ka daudziem, kuri sirdī ir mākslinieki un paši vēlētos radīt lietas, tas būs par sarežģītu. Bez tam arī TLMS meistares neliedzas, ka labprāt steidz līdzi laikam. Pamata zīmols paliek, bet viņas mācījušas pērļot, tapot, filcēt, dekupēt, veidot smalkas un romantiskas mežģīnes un čunčināt. Jā, esot arī tāds aksesuāru locīšanas veids. Pirms īsa laika mazsalacietes tika pie savas Amatu mājas, un tā tiek apdzīvota. Ziemassvētkus gaidot, tur notiek rūķu darbnīcas, bet, pēc Mazsalacas 90. dzimšanas dienas ilgojoties, tur krājas adīti, tamborēti, filcēti kopā šujamas segas fragmenti. TLMS dalībnieces, sadarbojoties ar jauniem un veciem, kam rokdarbi ir vienkārši sirdslieta, veido šo mīļo deķi, kas būšot dāvana pilsētai dzimšanas dienā. Tā būšot sega, kas īpaši silda novadniekus un katru, kurš saknes dzinis vai tikai dzīs skaistajā mazpilsētā.
«Mums arī pašām patīk kičs. Tā tapušas šalles mežģīņrakstā un filcēti mētelīši. Tā pāris gadus un ar īpašu sirds pieskārienu taps šī sega kā dāvana pilsētai. Man ir vislielākais prieks, ka cilvēki skaistumu vēlas radīt sev blakus un pašu rokām,» sacīja Rita Ertmane.
Vai pietiks vilkmes TLMS «Mazsalaca» darbam?
«Ne visiem jauniešiem ir interese par rokdarbiem, bet kādam ir, un tas ir labi. Ir prieks, ka meita redz, kā mamma strādā, un pajautā, vai arī viņa stellēs varēs aust lupatu deķi vai jostu,» priecājās Gunta, bet Rita piebilda, ka pie rokdarbiem bieži sievietes atgriežas, kad bērni izaudzināti, kad pašām jau pāri 40.
«Skolā ilgus gadus mācīju mājturību, rokdarbus, un manas skolnieces tagad atnāk uz Amatu māju un saka, ka darīs. Par to ir gandarījums,» tā Rita.
MŪSU ZĪMOLS ir kvalitāte, darbu izsmalcinātība un spēja audumā, segā, plecu lakatā, cimdu un zeķu pārī vēstīt latvisko, — sacīja TLMS «Mazsalaca» vadītāja Rita Ertmane. Jāņa Līgata foto
Fakti
# TLMS «Mazsalaca» aktīvi darbojas kopš 1972. gada. Iesākumā kā dažādi amatniecības pulciņi, bet 1982. gadā, pateicoties Nellijai Nurmikai, studija apvienojās.
# Dalībnieku skaits ir mainīgs. Šajā sezonā studijā ir 21 aktīvais dalībnieks, 9 darbojas epizodiski.
# Šogad klāt nākuši 5 jauni dalībnieki, kuri pirmo reizi sēdušies stellēs. Studijā darbojas 5 goda meistari un līdzdarbojas 3 sākumskolas skolnieces, kuras mācās tamborēt pirmās cilpiņas.
Ko saka citi?
Dace Jurka, Mazsalacas novada Kultūras centra direktore:
«Ir labi, ja uz Amatu māju iet cilvēki, kuriem līdz senioru kārtai vēl tālu, kad redzi cilvēkus brieduma gados, kuri vēlas radoši darboties. Man šķiet, ka studijai īpaši darbīgi bijuši pēdējie pieci gadi. Esam priecīgi, ka studijas darbam izdevās piesaistīt aušanas meistari Gaļinu Birkavu, jo katra sevi cienoša studija vispirms noteikti lepojas ar lielajiem darbiem. Ir ļoti nozīmīgi, ka Mazsalacas vārds tik kupli būs pārstāvēts Latvijas simtgades izstādē. Izstādes rīkotāji ir prasīgi, un tas nozīmē, ka mazsalacietes ir meistarīgas.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem