Par sevi… Īsais stāsts, kā nonāci pie mīlestības pret koku, koka apstrādi?
Tikko iegāju piektajā gadu desmitā, man ir 41. Esmu Priekuļu puika. Bērnībā telefonus nespaidījām, skraidījām pa mežu, no koka taisījām lokus ar bultām, izzāģējām no dēļa automātus… Pašus lokus taisījām no lazdas, bultas – no lazdu jaunajiem dzinumiem, kurus mizojām. Tolaik jau parādījās pirmā koka liekšana – bultas taisnojām, sildot uz gāzes plīts. Tētis, strādājot Staļos, paralēli cēla māju, tur arī bija koka lietas, dēļu kaudze, arī karaliski atgriezumi no Staļiem, bija blakus – varēja šo to panaglot. Kad izaugu lielāks, turpat blakus Cēsīs bija 4. arodvidusskola, tas viss kaut kā loģiski notika. Man vēl gadījās fantastisks kokapstrādes meistars Valdis Lapiņš. Tiesa, trāpīju tajos gados, kad skolā nedeva vidējo izglītību, to vēlāk apguvu Jāņmuižā. Pēc arodskolas uzreiz Rīgā neatradu nevienu kokapstrādes augstskolu, kādu gadu pastrādāju gan Staļos, gan Rīgas mēbeļu firmās, apburzījos kokā, sapratu, ko vēl nemāku. Vēl pēc pāris gadiem, kad jau biju arī Kultūras tehnikumu pabeidzis, Rīgā Vilnis Kazāks RTU atvēra koka dizaina novirzienu. Iestājos tur – mācījos rūpniecisko dizainu un koka tehnoloģijas. Arī tās lietas ar datoru, kas mūsdienās modernākas. Man gan dators allaž paticis, arī tagad tas ļoti palīdz projektēšanā.
Kas bija pirmā derīgā lieta, ko izgatavoji no koka?
Nu, tas pats loks (smejas)! Es laikam esmu tas kurpnieks, kuram ir kurpes, jo mājās man visas mēbeles tiešām ir paša gatavotas. Izņemot mīkstos dīvānus, kas varbūt cita specifika. Bet pats pirmais laikam bija tāds pavisam vienkāršs kafijas galdiņš, to izgatavoju, kad biju praksē Cēsu būvnieka galdniecībā.
PAŠPORTRETS AR BASI. Mārtiņš demonstrē vienu no trim otrās sērijas basēm. Katrai ir korpuss no cita koka, tātad būs arī kādas attiecīgai koka sugai raksturīgas skaņas nianses.