«Man bija tā ideja, ka gribu savā pilsētā apgleznot sienu. Jau pērn par to domāju, bet šogad viss realizējās. To darīju savam priekam, lai paliek pilsētai, tās cilvēkiem, maniem vecākiem, ko paskatīties,» smaidīja Sindija, kuras lielais darbs tagad redzams uz Pasta ielas ēkas sienas. Likumsakarīgi tur slavenā novadnieka Gustava Ērenpreisa portrets, viņa darbnīcā ražotais velosipēds un kāds novēlējums savējiem.
«Esmu dzimusi un augusi Mazsalacā, bet pašlaik kaut kā īpaši sajūtu, ka pilsēta ir manējā. Tas atslēgas vārds, kodols, protams, ir mājas, bet no sirds novērtēju cilvēkus, kurus šeit satieku, sajūtu saknes, no kurienes esmu nākusi,» pārdomās dalījās Sindija, kura, radošs un studējošs cilvēks būdama, ar vienu kāju dzīvo Mazsalacā, ar otru ir Rīgā, bet šis attālums līdz mājām ir teju mirklīgs, ja salīdzina ar prombūtni pēdējos septiņos gados.
«Ar otro piegājienu pabeidzu lietišķos, man bija labi vērtējumi, un šķita, ka iestāšos Latvijas Mākslas akadēmijā. Tāds bija mērķis, bet nesanāca, un biju apjukusi, tāpēc ātri sakravāju koferus un sajutu, ka man ir jābūt ceļā, jāpaskatās plašāku skatu pasaulē, jāatrod jaunas iespējas,» tā Sindija, kura atgriezusies Latvijā pēc septiņiem Eiropā pavadītiem gadiem. Dzīvots Kanāriju salās, Berlīnē, bet visilgāk Spānijā — Valensijā.
SIENAS GLEZNOJUMS ir Sindijas dāvana savai dzimtajai pilsētai. Mazsalacas vārds vienmēr būs saistīts ar leģendāro velosipēdu būvētāju Gustavu Ērenpreisu. azsalacas pašvaldības foto