Tagad pieder vāciešiem
Gadu gaitā uzņēmums piedzīvoja pārmaiņas, līdz šogad tā galvenais īpašnieks vairs nav zemnieku kooperatīvs un nav pat vairs no Latvijas. Kopš ziemas beigām 75 procenti uzņēmuma pieder Vācijas koncernam “Eximo Agro-Marketing”, jo vācu piena pārstrādes uzņēmums būtiski investējis “Latvijas piena” attīstībā. Pārējie SIA “Latvijas piens” dalībnieki ir lauksaimniecības kooperatīvi “Latraps”, “Dzēse” un “VAKS”.
Jaunais uzņēmuma vadītājs Jānis Vaivods nekomentē, vai un kā šīs pārmaiņas mainījušas sākotnējo ideju, jo ar tās rašanos nav bijis saistīts. Taču viņš runā par pārmaiņām uzņēmuma darbā. “Protams, tās ir būtiskas. Pirmkārt, paplašinās tirgus, kur pārdot sieru, gan Eiropā un Eiropas Savienībā, gan ārpus tās.” Vācu uzņēmumam, kuru J. Vaivods pārstāv, Vācijā ir astoņas pārstrādes rūpnīcas. “Mēs esam speciālisti siera ražošanā un tirdzniecībā.” Tagad “Latvijas piens” dienā saražojot un realizējot 20 tonnas siera. “Iepriekš tā nebija.” Siers bija galvenais ražojamais produkts jau kopš rūpnīcas pirmsākumiem.
Vaicāts, cik daudz no saražotā paliek Latvijā, J. Vaivods norāda, ka Latvijas tirgus atsevišķi netiek nodalīts, runāt var par Baltijas valstīm kopumā. Tur paliek piektā daļa produkcijas. “Tas ir vienots tirgus.” Arī piens ražošanai tiek iepirkts ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā. Ar Latvijas pienu vien nepietiekot.
Lielākoties aug
Piena pārstrādes uzņēmumiem sokas dažādi, liecina publiski iepazīstamā informācija par to pērnā gada pārskatiem. Piemēram, Aizputes novadā strādājošajai “Elpai” apgrozījums audzis par vairāk nekā sešiem procentiem, vēsta aģentūra “LETA”. Tomēr ražošanas izmaksas ir palielinājušās, un to dēļ peļņa sarukusi. Taču izdevies palielināt krējuma un kefīra ražošanas apjomus.
“Talsu piensaimniekam” peļņa pieaugusi par vairāk nekā piektdaļu. Uzņēmums pērn saražojis vairāk nekā 6000 tonnu produkcijas, 87 procentus no tās pārdevis Latvijā. Peļņa pieaugusi arī “Lazdonas piensaimniekam”, kurš apņēmies modernizēt tehnoloģijas un attīstīt arī nišas produktu ražošanu. Labāk klājies arī “Jaunpils pienotavai”. Tā investējusi mocarellas siera ražošanas tehnoloģijās, šogad plāno par trešdaļu palielināt biezpiena un skābā krējuma ražošanas jaudas.
“Baltic Dairy Board”, kas savulaik iegādājās bankrotējušo “Bauskas pienu”, apgrozījums pērn pieaudzis divkārt, jūtami samazinājušies arī zaudējumi. Uzņēmums, pēc tā mājaslapā teiktā, ir “viens no lielākajiem piena/sūkalu olbaltumvielu ražotājiem Ziemeļeiropā”.
Tikmēr Salacgrīvas novada zemniece un Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Alpa-Eizenberga žurnālam “Agrotops” nesen paudusi, ka nopietni apsver iespēju likvidēt savu piena lopu ganāmpulku. Un viņa tāda nebūt neesot vienīgā.
Nespēj iet līdzi laikam
Vai patiešām pienu Latvijā saražo pārāk daudz? “Jūs uzdevāt jautājumu, uz kuru nevar atbildēt vienā vārdā – jā vai nē,” LLU Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību daļas vadītājs un vadošais pētnieks Andris Miglavs neslēpj, ka šī nav vienkārša un nav arī vienkāršojama tēma.
“Latvijas lauksaimniecībā esošais piena ražošanas potenciāls vairākkārt pārsniedz Latvijas iedzīvotāju patēriņa vajadzības. Tas tā ir bijis, tas tā ir un tā arī paliks vismaz tuvākās desmitgades,” īsi rezumē A. Miglavs. Bet tas viss, kas Latvijā ar pienu notiek pēc tā izslaukšanas no govs, pēc būtības ir konkurēt nespējīgi, salīdzinot ar daudzām citām piena ražošanas valstīm, viņš uzskata.
Lai arī, pārskatot nozares darbību, šķiet, ka dažādu piena pārstrādes uzņēmumu, arī uz nišas produktiem orientētu, valstī it kā nav maz, ekonomists uz to raugās citādi. Kāpēc ir nespēja konkurēt? “Tas ir apstākļu kopums,” saka A. Miglavs. Viņš min, ka par šo tēmu dažādās auditorijās izteicies ne vienreiz vien, tēma nav jauna. Un pārstrāde nebūt neesot plaša.
“Katru dienu Latvijā izslauc gandrīz trīs tūkstošus tonnu piena, un labu tūkstoti, ja ne vēl vairāk, katru dienu izved no Latvijas neapstrādātu. Tas jau parāda, ka mūsdienu piena industrijai Latvijā ir nepietiekamas jaudas. Tas ir tik acīmredzami, ka par to pat nav vērts tālāk runāt.” Piemēram, Lejaskurzemē šobrīd ir tikai “viens mikroskopisks piena pārstrādes uzņēmums”, A. Miglavs norāda uz Aizputes novadā strādājošo SIA “Elpa”. Būtībā šobrīd Latvijā esot tikai viens salīdzinoši liels uzņēmums – Preiļu, Daugavpils, Krāslavas pārstrādes uzņēmumu konglomerāts. Un pat ne koncerns “Food Union”, kurš šobrīd strādājot “tikai ar aptuveni trešdaļu no tā apjoma, ar kādu to veidojošie uzņēmumi strādāja pirms piecpadsmit gadiem”. “Kaut kāda iemesla dēļ viņi nav spējuši tikt līdzi laikam.” Poļi un arī lietuvieši to esot spējuši krietni veiksmīgāk.
Taču A. Miglavs uzsver, ka “pēdējo piecpadsmit gadu laikā mainījusies ir visa pasaule”.
Mēģinājumi pašiem zemniekiem nodarboties ar piena pārstrādi izrādījās neveiksmīgi. Foto – Egons Zīverts